Milagres de Jesus

27 Un kad Jēzus no turienes aizgāja, tad divi akli Viņam sekoja brēkdami un sacīdami: "Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!" *28 Un Viņam namā ieejot aklie piestājās, un Jēzus uz tiem sacīja: "Vai jūs ticat, ka Es spēju to darīt?" Tie uz Viņu sacīja: "Ticam gan, Kungs." 29 Tad Tas aizskāra viņu acis sacīdams: "Lai jums notiek pēc jūsu ticības." *30 Un viņu acis tapa atvērtas. Un Jēzus tiem stipri aizliedza un sacīja: "Pielūkojiet, ka neviens to nedabū zināt." *31 Bet tie aizgājuši Viņu izslavēja pa visu to zemi. *

29 Un kad tie no Jērikas izgāja, tad Viņam daudz ļaužu sekoja. *30 Un redzi, divi akli sēdēja ceļmalā; kad tie dzirdēja Jēzu garām* ejam, tad tie brēca un sacīja: "Apžēlojies par mums, Kungs, Tu Dāvida dēls!" *31 Bet ļaudis tos apsauca, ka tie klusu ciestu; bet tie brēca vēl vairāk un sacīja: "Apžēlojies par mums, Kungs, Tu Dāvida dēls!" 32 Un Jēzus apstājās, tos aicināja un sacīja: "Ko jūs gribat, lai Es jums daru?" 33 Tie uz Viņu saka: "Kungs, ka mūsu acis top atdarītas." *34 Un Jēzum palika žēl, un Viņš aizskāra viņu acis, un tūdaļ viņu acis tapa gaišas, un tie Viņam sekoja.

22 Un Viņš nāca uz Betsaidu; tad tie Viņam pieveda vienu neredzīgu un Viņam lūdza, ka Viņš to aizskartu. *23 Un Viņš ņēma neredzīgo pie rokas un to izveda ārā no pilsētas un spļāva viņa acīs un uzlika tam rokas, Viņš jautāja: vai tu kaut ko redzi?*24 Un acis pacēlis, tas sacīja: "Es redzu cilvēkus kā kokus staigājam." 25 Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm un viņam lika acis pacelt, un viņš tapa atkal vesels un redzēja visu skaidri. 26 Un Viņš to sūtīja mājās sacīdams: "Neej pilsētā un nesaki to nevienam pilsētā." *

31 Un atkal izgājis no Tiras un Sidonas robežām, Viņš caur Dekapoles robežām nonāca pie Galilejas jūras. *32 Un pie Viņa atveda vienu, kas bija kurlmēms, un Viņu lūdza, ka tam uzliktu roku. *33 Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup pie malas un lika Savus pirkstus viņa ausīs un izspļāvis aizskāra viņa mēli; *34 Un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: "Efata," tas ir: "Atveries!" *35 Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite tapa svabada, un viņš runāja pareizi. 36 Un Viņš tiem aizliedza, lai nevienam to nesaka; bet jo vairāk Viņš aizliedza, jo vairāk tie to sludināja, *37 Un brīnījās ļoti par to un sacīja: "Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš kurlus dara dzirdošus un mēmus runājošus." *

46 Un tie nāca uz Jēriku, un Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot aklais Bartimejs, Timeja dēls, sēdēja ceļmalā un nabagoja. *47 Un kad tas dzirdēja, ka Jēzus no Nacaretes esot, tad tas iesāka saukt un sacīt: "Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani." *48 Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: "Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani." 49 Un Jēzus apstājās un lika to aicināt; un tie aicināja aklo, uz to sacīdami: "Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina." 50 Un savu apmetni nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus. 51 Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: "Ko tu gribi, lai Es Tev daru?" Bet aklais uz Viņu sacīja: "Rabbuni, ka es varētu redzēt." *52 Bet Jēzus uz to sacīja: "Ej, tava ticība tev palīdzējusi," un tūdaļ tas tapa redzīgs un sekoja Jēzum pa ceļu. *

35 Bet gadījās, Viņam tuvu klāt nākot pie Jērikas, kāds akls sēdēja ceļmalā un nabagoja. *36 Un, dzirdēdams ļaudis garām ejam, tad tas jautāja, kas tur esot. 37 Un viņi tam atbildēja: "Jēzus no Nacaretes iet garām." *38 Tad tas brēca un sacīja: "Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" *39 Bet tie, kas priekšā gāja, to apsauca, lai cieš klusu. Bet viņš vēl vairāk brēca: "Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" 40 Bet Jēzus apstājās un pavēlēja, to atvest pie Sevis; bet kad tie to pie Viņa bija atveduši, tad Viņš to jautāja, 41 Sacīdams: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Viņš atbildēja: "Kungs, ka varu redzēt." 42 Un Jēzus uz to sacīja: "Esi redzīgs, tava ticība tev palīdzējusi." *43 Un tūdaļ viņš tapa redzīgs un sekoja Viņam, Dievu slavēdams*. Un visi ļaudis, kas to redzēja, slavēja Dievu.

1 Un aiziedams Viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija neredzīgs no dzimšanas. 2 Un Viņa mācekļi Viņam vaicāja sacīdami: "Rabbi, kurš ir grēkojis: vai šis, vai viņa vecāki, ka tas ir neredzīgs piedzimis?" *3 Jēzus atbildēja: "Nedz šis grēkojis, nedz viņa vecāki, bet ka Dieva darbi pie viņa parādītos.*4 Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr vēl ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.*5 Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma." *6 To sacījis Viņš spļāva zemē un taisīja svaidāmo no siekalām un svaidīja neredzīgā acis ar svaidāmo, *7 Un sacīja uz to: "Ej, mazgājies Siloāmas*dīķī. " Tad tas nogāja un mazgājās un pārnāca redzīgs. *

2 Un redzi, viens spitālīgs vīrs nāca, un Viņa priekšā metās zemē un sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, Tu mani gan vari šķīstīt." *3 Un Jēzus roku izstiepis viņu aizskāra un sacīja: "Es to gribu, topi šķīsts!" Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. *4 Un Jēzus uz to sacīja: "Pielūko un nesaki to nevienam, bet noej un rādies priesterim un upurē dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību." *

2 Un lūk, pie Viņa atnesa paralizētu, tas gulēja gultā. Kad nu Jēzus redzēja viņu ticību, tad Viņš sacīja uz paralizēto*: "Ņemies drošu sirdi, Mans dēls, tavi grēki tev piedoti. " *3 Un lūk, kādi no rakstu mācītājiem runāja paši pie sevis: "Šis zaimo Dievu." *4 Un Jēzus redzēja viņu domas un sacīja: "Kāpēc jūs domājiet ļaunu savās sirdīs?*5 Kas ir vieglāk? Vai sacīt: "Tev tavi grēki top piedoti," Vai sacīt: "Celies un staigā?"6 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot," (tad Viņš uz paralizēto sacīja:) "Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām." *7 Un viņš cēlās un gāja mājās.

10 Un redzi, tur bija cilvēks, tam bija sakaltusi roka, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: "Vai brīvi sabatā dziedināt?" Ka tie Viņu apsūdzētu. *11 Bet Viņš uz tiem sacīja: "Kurš cilvēks būs jūsu starpā, kam ir viena avs, un kad tā sabatā iekrīt bedrē, vai tas to nesatvers un neizvilks ārā?12 Vai tad nu cilvēks nav daudz labāks, nekā avs? Tāpēc ir brīvi, sabatā labu darīt." 13 Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: "Izstiep savu roku!" Un viņš to izstiepa. Tad tā viņam palika atkal vesela kā tā otra. *

30 Un Sīmaņa sievas māte gulēja ar drudzi, un tie Viņam tūdaļ par to sacīja. 31 Un piegājis Viņš to uzcēla un to ņēma pie rokas, un drudzis tūlīt no tās atstājās, un viņa tiem kalpoja.

40 Un viens spitālīgs nāca pie Viņa, Viņu lūgdams un Viņa priekšā ceļos mezdamies un uz Viņu sacīdams: "Ja Tu gribi, tad Tu mani vari šķīstīt." *41 Un Jēzus sirdī aizkustināts roku izstiepa, to aizskāra un uz to sacīja: "Es gribu, topi šķīsts." 42 Un Viņam runājot tūlīt spitālība no tā nogāja, un tas palika šķīsts.

3 Un pie Viņa nāca ar vienu paralizēto, ko četri nesa. 4 Un kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu, kur Viņš bija iekšā, un to uzplēsuši, nolaida gultu, uz kuras paralizētais gulēja. 5 Un redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz paralizēto*: "Mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti." 6 Bet tur bija kādi no rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs: 7 "Kā Šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas var grēkus piedot, kā vien Tas Vienīgais Dievs." *8 Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja, tos pie sevis pašiem tā domājam, un uz tiem sacīja: "Kam jūs tā domājiet savās sirdīs?*9 Kas ir vieglāki: - vai sacīt uz paralizēto: grēki tev ir piedoti; - vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā?10 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes, grēkus piedot," (Viņš sacīja uz paralizēto*:) 11 "Es tev saku, celies, ņem savu gultu un ej mājās." 12 Un tas tūdaļ cēlās un gultu paņēmis, aizgāja visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica sacīdami: "To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši." *

1 Un Viņš atkal iegāja sinagogā. Un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka. *2 Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt. 3 Un Viņš sacīja cilvēkam, kam nokaltusi roka bija: "Nāc te šurp." 4 Un Viņš uz tiem sacīja: "Vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt? Dvēseli glābt vai maitāt?" Bet tie stāvēja klusu. 5 Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību* un turklāt viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam sacīja: "Izstiep savu roku!" Un tas to izstiepa, un viņa roka palika atkal vesela tā kā tā otra. *

12 Un notika, kad Viņš tur bija kādā pilsētā, redzi, tad kāds spitālības pilns cilvēks Jēzu redzēdams nometās uz savu vaigu, Viņu pielūdza un sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, tad Tu mani vari šķīstīt." *13 Un roku izstiepis, Viņš to aizskāra sacīdams: "Es gribu, topi šķīstīts." Un tūdaļ spitālība no tā nozuda.

18 Un redzi, vīri nesa uz gultas vienu cilvēku, kas bija paralizēts*; un tie meklēja, to ienest un nolikt Viņa priekšā. 19 Un neatrazdami, kur viņu ienest, ļaužu dēļ, tie uzkāpa uz mājas jumta un to nolaida caur griestiem ar gultu pašā vidū Jēzum priekšā. 20 Un, Tas viņu ticību redzēdams, uz to sacīja: "Cilvēk, tavi grēki tev ir piedoti." *21 Un rakstu mācītāji un farizeji iesāka domāt pie sevis un sacīt: "Kas Tas tāds, ka Tas runā Dieva zaimošanas? Kas var grēkus piedot kā vien Tas Vienīgais Dievs?" *22 Bet nomanīdams viņu domas, Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: "Ko jūs domājat savās sirdīs?*23 Kas ir vieglāk - sacīt: tavi grēki tev ir piedoti, vai sacīt: celies un staigā?24 Bet, lai jūs zināt, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes, grēkus piedot, (tad Viņš uz paralizēto* sacīja:) Es tev saku: celies un ņem savu gultu, un ej uz savām mājām!" 25 Un tas tūdaļ viņiem redzot piecēlās, paņēma to, uz ko tas bija gulējis, un aizgāja uz savām mājām Dievu slavēdams.

6 Bet atkal citā sabatā Viņam sinagogā ejot un mācot notika, ka tur bija cilvēks, kam labā roka bija nokaltusi. *7 Bet rakstu mācītāji un farizeji uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā nedziedinās, ka atrastu vainas pie Viņa. *8 Bet Tas viņu domas nomanīja un sacīja uz cilvēku, kam nokaltusī roka bija: "Celies un stājies šeit vidū!" Un tas cēlās un nostājās. *9 Tad Jēzus uz tiem sacīja: "Es jums ko vaicāšu: vai ir brīv sabatā labu darīt, vai ļaunu darīt, dzīvību glābt vai maitāt?" 10 Un tos visapkārt uzlūkojis, Viņš uz cilvēku sacīja: "Izstiep savu roku!" Un tas tā darīja; un viņa roka tam atkal tapa vesela, itin kā otra.

1 Kad nu Viņš ļaudīm dzirdot visus Savus vārdus bija pabeidzis, tad Viņš iegāja Kapernaumā. *2 Bet kāda virsnieka kalps, kuru tas cienīja, gulēja slims uz miršanu. 3 Bet kad tas par Jēzu dzirdēja, tad tas nosūtīja pie Viņa Jūdu vecajus, un Viņu lūdza, lai nāktu, viņa kalpam palīdzēt. 4 Un pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza sacīdami: "Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi." 5 Jo viņš mīļo mūsu tautu un mums ir uztaisījis šo sinagogu. 6 Un Jēzus gāja tiem līdz. Bet kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks draugus pie Viņa sūtīja, Tam sacīdams: "Kungs, nepūlējies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāc apakš mana jumta. *7 Tāpēc arī pats sevi neesmu turējis cienīgu pie Tevis nākt; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps taps vesels. 8 Jo arī es esmu cilvēks, apakš valdīšanas stāvēdams, un apakš manis ir karavīri, un es saku šim: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara." 9 Bet Jēzus to dzirdējis, par viņu brīnījās un atgriezdamies sacīja uz ļaudīm, kas Viņam sekoja: "Es jums saku: tādu ticību neesmu atradis pat iekš Israēla." 10 Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies uz māju atrada vājo kalpu veselu.

11 Un redzi, tur bija sieva, kurai bija neveselības gars astoņpadsmit gadus, un tā bija savilkta un nemaz nevarēja taisni atliekties. *12 Bet Jēzus, viņu redzēdams, to pieaicināja un uz to sacīja: "Sieva, topi vaļā no savas neveselības!" 13 Un uzlika tai rokas, un tūdaļ viņa tapa taisna un slavēja Dievu. *

1 Un gadījās, ka Jēzus sabatā iegāja kāda farizeja virsnieka namā uz mielastu, un tie uz Viņu glūnēja. *2 Un lūk, viens cilvēks, slims ar tūsku*, tur bija Viņa priekšā. 3 Un Jēzus iesāka runāt uz bauslības mācītājiem un farizejiem un sacīja: "Vai brīv sabatā dziedināt?" Bet tie cieta klusu. *4 Un, to ņēmis, Viņš to dziedināja un sūtīja projām.

11 Un notika, ka iedams uz Jeruzālemi Viņš staigāja vidū caur Samariju un Galileju. *12 Un kad Viņš kādā ciemā iegāja, tad Viņu desmit spitālīgi vīri sastapa, tie stāvēja no tālienes, *13 Paceldami savu balsi, un sacīja: "Jēzu, mīļais Kungs, apžēlojies par mums!" 14 Un tos redzējis, Viņš uz tiem sacīja: "Ejat un rādieties priesteriem." Un notika, ka tie aizejot tapa šķīsti. *15 Bet viens no tiem, redzēdams, ka viņš tapis šķīsts, griezās atpakaļ un teica Dievu ar skaņu balsi, 16 Un krita uz savu vaigu pie Viņa kājām un Viņam pateicās; un tas bija Samarietis. *17 Un Jēzus atbildēja un sacīja: "Vai desmit nav tapuši šķīsti? Bet kur tad tie deviņi?18 Vai tad cits neviens nav atradies, kas atpakaļ būtu griezies un Dievam godu devis, kā vien šis svešinieks*?"*19 Un Viņš uz to sacīja: "Celies un ej, tava ticība tev ir palīdzējusi." *

1 Pēc tam bija Jūdu svētki, un Jēzus gāja uz Jeruzālemi. 2 Bet Jeruzālemē pie avju vārtiem ir dīķis, ar vārdu ebrejiski Betezda, tur bija piecas istabas. *3 Tanīs gulēja liels pulks neveselu, aklu, tizlu, nokaltušu, (kas gaidīja uz ūdens kustēšanu. *4 Jo savā laikā eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni pakustināja. Kurš tad iekāpa pirmais pēc ūdens kustināšanas, tas tapa vesels, lai gulēja kādā sērgā gulēdams.) 5 Un tur kāds cilvēks trīsdesmit astoņus gadus bija gulējis nevesels. 6 Šo Jēzus redzēja guļam, un zinādams, ka tas ilgu laiku tur bija gulējis, Viņš uz to saka: "Vai gribi tapt vesels?" 7 Neveselais Viņam atbildēja: "Kungs, man nav cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens top kustināts; un tiekāms es nāku, cits jau nokāpj manā priekšā." 8 Jēzus uz to saka: "Celies, ņem savu gultu un ej." *9 Un cilvēks tūdaļ tapa vesels un ņēma savu gultu un aizgāja. Bet tā diena bija sabats. *

46 Tad Jēzus atkal nāca Galilejas Kānā, kur Viņš ūdeni bija darījis par vīnu. Un tur bija kāds ķēniņa sulainis, kam dēls gulēja nevesels Kapernaumā. 47 Šis dzirdējis, ka Jēzus bija nācis no Jūdejas uz Galileju, nogāja pie Viņa un To lūdza, lai noietu un viņa dēlam palīdzētu, jo tas guļot uz miršanu. *48 Tad Jēzus uz viņu sacīja: "Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, tad jūs neticat." *49 Ķēniņa sulainis uz Viņu saka: "Kungs, nāc, pirms nekā mans dēls mirst." 50 Jēzus uz viņu saka: "Ej, tavs dēls ir dzīvs." Un tas cilvēks ticēja vārdam, ko Jēzus uz viņu bija sacījis, un aizgāja. *51 Un noejot viņa kalpi to sastapa un tam pasludināja un sacīja: "Tavs dēls ir dzīvs." 52 Tad tas no viņiem izvaicāja to stundu, kad ar viņu bija palicis labāk. Un tie uz viņu sacīja: "Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja." 53 Tad tēvs nomanīja ap to stundu esam, kad Jēzus viņam bija sacījis: "Tavs dēls ir dzīvs." Un viņš ticēja ar visu savu saimi. *54 Šī ir otrā brīnuma zīme, ko Jēzus darīja, nākdams no Jūdejas uz Galileju. *

20 (Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus slimojusi ar asiņošanu*, nāca no aizmugures un aizskāra Viņa drēbju vīli. *21 Jo tā sacīja pati pie sevis: "Kaut vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es paliktu vesela." 22 Tad Jēzus atgriezās un to ieraudzījis sacīja: "Ņemies drošu sirdi, Mana meita! Tava ticība tev palīdzējusi." Un sieva palika vesela tanī pašā stundā.) *

25 Un tur bija sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu*.*26 Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet sērga bija vēl niknāka palikusi. 27 Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes. 28 Jo tā sacīja: "Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela." *29 Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka ir dziedināta no savas slimības*. *

43 Un viena sieva, kura divpadsmit gadus bija sirgusi ar asiņošanu*, kas visu savu padomu bija izdevusi ārstiem un nevarējusi tapt dziedināta no neviena, *44 Piegājusi no aizmugures aizskāra Viņa drēbes vīli, un tūdaļ viņas asins skriešana nostājās. 45 Un Jēzus sacīja: "Kas Mani aizskāris?" Un kad visi liedzās, tad Pēteris un tie, kas pie Viņa bija, sacīja: "Kungs, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež, un Tu saki: kas Mani aizskāris?" 46 Bet Jēzus sacīja: "Mani kāds ir aizskāris; jo Es esmu manījis, ka spēks no Manis izgājis." *47 Bet sieva, redzēdama, ka to nevarēja slēpt, nāca drebēdama un metās ceļos Viņa priekšā un Viņam izteica visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā Viņu bija aizskārusi, un ka tā tūdaļ bija palikusi vesela. 48 Bet Viņš uz to sacīja: "Turi drošu prātu, Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi; ej ar mieru!" *

18 Un Viņam ar tiem tā runājot, redzi, viens virsnieks nāca un Viņa priekšā metās zemē un sacīja: "Mana meita nupat nomirusi, bet nāc un liec Savu roku uz viņu, tad tā taps dzīva." *19 Un Jēzus piecēlies sekoja viņam ar Saviem mācekļiem.

23 Kad nu Jēzus ienāca virsnieka namā un redzēja stabulniekus un ļaužu troksni, *24 Tad Viņš uz tiem sacīja: "Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ." Bet tie par Viņu smējās. *25 Bet kad ļaužu pulks bija izdzīts, tad Viņš gāja iekšā un to satvēra pie rokas. Tad meitiņa cēlās augšā. *

22 Un redzi, tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, Jaīrs vārdā; un Viņu redzēdams, tas krita Viņam pie kājām, *23 Un Viņu ļoti lūdza sacīdams: "Mana meitiņa guļ uz nāvi, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo." *24 Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam sekoja un Viņu spieda.

38 Un Viņš nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam. 39 Un Viņš iegājis uz tiem sacīja: "Ko jūs dariet troksni un raudiet? Bērns nav miris, bet guļ." *40 Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš visus izdzina un ņēma pie Sevis bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un iegāja, kur bērns gulēja. 41 Un Viņš satvēra bērna roku un sacīja uz to: "Talita, kūmi!" Tas ir tulkots: "Meitiņa, Es tev saku, celies augšā!" *42 Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tie iztrūcinājās ar lielu iztrūcināšanos.

31 Bet Tas KUNGS sacīja: "Kam šās cilts ļaudis līdzināšu, un kam tie ir līdzinājami?*32 Tie ir līdzinājami bērniem, kas sēž tirgus (laukumā), un viens otram uzsauc un saka: mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši; mēs jums dziedājuši raudu dziesmas, un jūs neesat raudājuši.33 Jo Jānis Kristītājs, ir nācis, nedz maizi ēzdams nedz vīnu dzerdams, un jūs sakāt: viņam ir velns.34 Cilvēka Dēls ir nācis, ēd un dzer, un jūs sakāt: redzi, šis cilvēks ir rijējs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs.35 Un gudrība top taisnota no visiem viņas bērniem." 36 Bet kāds no farizejiem Viņu lūdza, ka Viņš pie tā ēstu, un Viņš farizeja namā iegājis apsēdās. *37 Un redzi, tanī pilsētā viena sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš farizeja namā pie galda sēžot, atnesa akmens trauciņu ar svaidāmo eļļu*, *

41 Un redzi, tur nāca kāds vīrs, Jaīrs vārdā, un tas bija sinagogas priekšnieks, un viņš Jēzum pie kājām krizdams lūdza, ka nāktu viņa namā. *42 Jo tam bija viena vienīga meita ap divpadsmit gadiem, un tā bija uz miršanu*. Un Viņam ejot ļaudis spiedās virsū.

49 Un Viņam vēl tā runājot, viens no sinagogas priekšnieka saimes nāca, uz šo sacīdams: "Tava meita ir nomirusi, neapgrūtini Mācītāju." 50 Bet Jēzus to dzirdējis tam atbildēja sacīdams: "Nebīsties, tikai tici, un viņa taps glābta." *51 Un namā iegājis, Viņš nevienu nelaida iekšā, kā vien Pēteri un Jēkabu un Jāni, un meitas tēvu un māti. *52 Bet visi raudāja un to nožēloja*; bet Viņš sacīja: "Neraudiet, tā nav mirusi, bet tikai guļ." *53 Un tie Viņu apsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi. 54 Bet visus izdzinis, Viņš satvēra viņas roku, sauca un sacīja: "Meitiņa, celies augšā!" *55 Un viņas dvēsele atgriezās, un tā tūdaļ uzcēlās; un Viņš pavēlēja, tai dot ēst. *56 Un viņas vecāki iztrūcinājās. Bet Viņš tiem pavēlēja, nevienam to nesacīt, kas bija noticis. *

1 Un tur kāds gulēja nevesels, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā. *2 (Bet šī bija Marija, kas To KUNGU ar zālēm bija svaidījusi un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi; tai brālis Lācars gulēja nevesels.) *3 Tad māsas sūtīja pie Viņa un sacīja: "Kungs, redzi, ko Tu mīli, tas guļ nevesels." *4 Un Jēzus to dzirdējis sacīja: "Šī neveselība nav uz miršanu, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to top pagodināts." *5 Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu un Lācaru. 6 Kad nu Viņš bija dzirdējis, to esam neveselu, tad Viņš vēl divas dienas palika vietā, kur Viņš bija. *7 Pēc tam Viņš saka uz Saviem mācekļiem: "Ejam atkal uz Jūdeju." 8 Mācekļi uz Viņu saka: "Rabbi, jūdi nesen Tevi meklēja ar akmeņiem nomētāt, un Tu atkal noej uz turieni?" *9 Jēzus atbildēja: "Vai dienai nav divpadsmit stundas? Ja kas staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu.*10 Bet ja kas staigā naktī, tas piedauzās, jo viņā nav gaismas." *11 To Viņš sacīja, un pēc tam Viņš uz tiem saka: "Lācars, mūsu draugs, ir aizmidzis, bet Es eju, viņu uzmodināt." *12 Tad Viņa mācekļi sacīja: "Kungs, kad viņš aizmidzis, tad viņš taps vesels." 13 Bet Jēzus bija runājis par viņa nāvi; un tiem šķita, ka Viņš runājot par aizmigšanu miegā. 14 Tad Jēzus uz tiem skaidri sacīja: "Lācars ir nomiris.

23 Un Viņš iekāpa laivā un Viņa mācekļi Viņam gāja līdz. *24 Un redzi, liela vētra pacēlās jūrā, ka laiva viļņiem tapa pārņemta, un Viņš gulēja. *25 Un mācekļi piegājuši Viņu modināja un sacīja: "Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!" *26 Un Viņš uz tiem sacīja: "Jūs mazticīgie, kam esat tik bailīgi?" Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, tad palika it klusu. *27 Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: "Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?" *

15 Kad nu vakars metās, Viņa mācekļi pie Viņa piegāja un sacīja: "Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau ir pagājis; atlaid ļaužu pulkus, ka tie var iet miestos un sev pirkt barību." *16 Un Jēzus uz tiem sacīja: "Tiem nevajag iet; dodiet jūs tiem ēst." *17 Bet tie uz Viņu sacīja: "Mums šeitan vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis." 18 Un Viņš sacīja: "Nesiet Man tās šurp." 19 Un ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, Viņš ņēma piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauzis deva Saviem mācekļiem maizes, un mācekļi ļaužu pulkiem. *20 Un viņi visi ēda un paēda; un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit pilnus kurvjus. *21 Un vīru bija pie piectūkstoš, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem.

25 Bet gaiļos* Jēzus pie tiem nāca, pa jūru staigādams. *

32 Un Jēzus, Savus mācekļus pie Sevis aicinājis, sacīja: "Mana sirds par ļaudīm, iežēlojās, jo tie nu trīs dienas pie Manis palikuši, un tiem nav ko ēst; un Es tos negribu atlaist neēdušus, ka tie uz ceļa nenonīkst badā." *33 Un Viņa mācekļi uz To sacīja: "Kur lai ņemam šeitan tuksnesī tik daudz maizes, ka pieēdinājām tādu pulku ļaužu?" *34 Un Jēzus uz tiem sacīja: "Cik jums maizes?" Tie sacīja: "Septiņas un maz zivtiņu." 35 Un Viņš ļaudīm lika pie zemes apsēsties. 36 Un septiņas maizes un zivis ņēmis, Viņš pateicās un pārlauza un deva Saviem mācekļiem, un mācekļi ļaudīm. *37 Un viņi visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām septiņus kurvjus pilnus. *38 Un to, kas bija ēduši, bija četrtūkstoš vīri, bez sievām un bērniem.

24 Un kad tie Kapernaumā nāca, tad nodokļu saņēmēji atnāca pie Pētera un sacīja: "Vai jūsu Mācītājs nodokli nedod?" *25 Viņš sacīja: "Dod gan." Un kad tas namā bija iegājis, Jēzus vispirms vaicāja viņam, sacīdams: "Ko tu domā, Sīman? No kuriem laicīgie ķēniņi ņem muitu un nodokli? Vai no saviem bērniem, vai no svešiniekiem?" *26 Pēteris uz Viņu sacīja: "No svešiniekiem." Tad Jēzus uz to sacīja: "Tad dēli*ir svabadi.*27 Bet lai mēs tiem nedodam apgrēcību, tad ej jūrmalā un izmet makšķeri, un pirmo zivi, kas piekodīsies, ņem, un viņas muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to ņem un dod viņiem par Mani un par sevi." *

18 Bet kad Viņš no rīta agrumā atkal uz pilsētu gāja, Viņam gribējās ēst. *19 Un Viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja pie tā un neatrada uz tā nenieka, kā tik lapas vien, un uz to sacīja: "Uz tevis lai nemūžam vairs auglis neaug." Un tūdaļ vīģes koks nokalta. *20 Un mācekļi to redzējuši, brīnījās un sacīja: "Kā vīģes koks tik drīz nokaltis?" 21 Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: "Patiesi, Es jums saku: ja jums ticība ir, un jūs prātā nešaubaties, tad jūs nevien to darīsiet ar vīģes koku, bet arī, kad jūs šim kalnam sacīsiet: celies no savas vietas un meties jūrā, tad tas notiks.*22 Un visu, ko jūs savā lūgšanā lūgsiet ticēdami, to jūs dabūsiet."

37 Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka laiva jau pildījās. 38 Un Viņš laivas galā uz spilvena gulēja; un tie Viņu modina un saka uz Viņu: "Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?" 39 Un uzmodies Viņš apdraudēja vēju un sacīja uz jūru: "Klusu, mierā!" Un vējš nostājās, un jūra palika klusu. *40 Un Viņš uz tiem sacīja: "Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?" 41 Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: "Kas Tas tāds? Jo vējš un jūra Viņam paklausa."

35 Un pašā pavakarē Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: "Šī vieta ir tukša, un diena jau drīz beigsies*. 36 Atlaid tos, ka tie var noiet pa apkārtējām sētām un ciemiem* un sev maizi pirkt, jo tiem nav ko ēst." 37 Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: "Dodiet jūs viņiem ēst. " Un tie uz Viņu sacīja: "Vai tad mums būs noiet un par divi simti grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?" *38 Bet Viņš uz tiem sacīja: "Cik maizes jums ir? Ejat un raugāt." Un tie uzzinājuši sacīja: "Piecas un divas zivis." 39 Un Viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties. 40 Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem. *41 Un Viņš ņēma piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, arī divas zivis Viņš visiem izdalīja. *42 Un tie visi ēda un paēda, 43 Un salasīja divpadsmit pilnus kurvjus no druskām un no zivīm. *44 Un vīru, kas bija ēduši no maizēm, bija pie piectūkstošiem.

48 Un redzēdams tos braucot nomocītus* esam, jo vējš tiem bija pretī, Viņš ap nakts ceturto sardzes stundu* pie tiem nāca, pa jūru staigādams un gribēja tiem iet garām. 49 Bet kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tad tiem šķita ķēmu esam un tie iebrēcās. 50 Jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem sacīja: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu; nebīstaties!" 51 Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, un tie pārlieku iztrūcinājās pie sevis un brīnījās. *

1 Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: *2 "Mana sirds iežēlojās ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst.3 Un kad es tos neēdušus uz mājām atlaidīšu, tad tie uz ceļa badā nonīks; jo citi bija no tālienes nākuši." 4 Un Viņa mācekļi Tam atbildēja: "No kurienes, kas šos ar maizi var pieēdināt šeitan tuksnesī?" *5 Un Viņš tiem jautāja: "Cik jums maizes?" Tie sacīja: "Septiņas." 6 Un Viņš ļaudīm pavēlēja, pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma septiņas maizes un pateicās, tās pārlauza un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika ļaudīm priekšā. 7 Tiem bija arī mazums zivtiņu; un pateicību sacījis, Viņš pavēlēja, arī tās likt priekšā. 8 Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus kurvjus. 9 Un to bija pie četrtūkstošiem, kas bija ēduši. Un Viņš tos atlaida.

12 Un otrā dienā, kad tie no Betānijas izgāja, tad Viņam gribējās ēst. 13 Un no tālienes redzēdams vienu vīģes koku, kam lapas bija, Viņš nāca, lai Viņš tanī ko atrastu, un pie tā piegājis Viņš neatrada nenieka kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks. 14 Un Jēzus atbildēja un sacīja tam: "Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis." Un Viņa mācekļi klausījās. *

20 Un no rīta agrumā garām iedami tie redzēja vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm. 21 Pēteris atminējies uz Viņu sacīja: "Mācītāj, redzi, vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, tas ir nokaltis." *22 Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: "Ticiet uz Dievu.*23 Jo patiesi, Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam notiks, ko viņš saka.*24 Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsiet*, ticiet, ka jūs saņemat, tad tas jums notiks.*25 Un kad jūs stāvat, Dievu lūgdami,*tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu noziegumus.*

1 Bet notika, kad ļaudis pie Viņa spiedās, Dieva Vārdu dzirdēt, un Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera, *2 Tad Viņš redzēja divas laivas pie ezera stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. *3 Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas Sīmanim piederēja, un tam lūdza, mazliet aizpeldēt no krasta*, un Viņš apsēdās un mācīja ļaudis no laivas. *4 Un beidzis runāt Viņš uz Sīmani sacīja: "Dodies uz augšu, un izmetiet savus tīklus, ka jūs lomu velkat." *5 Un Sīmanis atbildēja un uz Viņu sacīja: "Kungs, mēs visu nakti strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es tīklu gribu izmest." *6 Un kad tie to darīja, tad tie saņēma lielu daudzumu* zivju, tā ka viņu tīkls saplīsa. *7 Un tie meta ar roku saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās gandrīz grima. *8 Kad Sīmanis Pēteris to redzēja, tad viņš krita Jēzum pie kājām un sacīja: "Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks." *9 Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par šo lomu, ko tie bija vilkuši; 10 Tāpat arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa darbabiedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: "Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot*." *11 Un tie vilka savas laivas pie malas un, visas lietas atstājuši, sekoja Viņam. *

22 Un notika kādā dienā, ka Viņš ar Saviem mācekļiem kāpa laivā, un uz tiem sacīja: "Ejam pāri uz otru ezera malu," un tie stūma no malas. *23 Un kad tie gāja ar laivu, tad Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti ar viļņiem un bija lielās bēdās. 24 Un pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja sacīdami: "Mācītāj, Mācītāj*, mēs grimstam!" Bet Viņš pacēlās un apdraudēja vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika it rāmi. 25 Bet Viņš uz tiem sacīja: "Kur ir jūsu ticība?" Bet tie bīdamies brīnījās savā starpā sacīdami: "Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl, un tie Viņam paklausa."