As 10 parábolas mais importantes de Jesus

3 Un Viņš uz tiem daudz runāja caur līdzībām un sacīja: "Redzi, sējējs izgāja sēt.*4 Un viņam sējot cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda.5 Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes.6 Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka viņai nebija saknes.*7 Bet cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga*un to apmāca.*8 Bet cita krita uz labu zemi un nesa augļus, cita simtkārtīgus un cita sešdesmitkārtīgus un cita trīsdesmitkārtīgus.*9 Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird." *

25 Un redzi, viens rakstu mācītājs cēlās, Viņu kārdinādams, un sacīja: "Mācītāj, ko man būs darīt, ka es iemantoju mūžīgu dzīvošanu?" *26 Bet Viņš uz to sacīja: "Kā stāv bauslībā rakstīts? Kā tu lasi?" 27 Un tas atbildēja un sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava spēka un no visa sava prāta, un savu tuvāko kā sevi pašu." *28 Tad Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi atbildējis; ej, dari to, tad tu dzīvosi." *29 Bet tas gribēdams pats taisnoties sacīja uz Jēzu: "Kas tad ir mans tuvākais?" *30 Tad Jēzus atbildēja un sacīja: "Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita slepkavu rokās, tie tam noplēsa drēbes, un to sasituši, aizgāja un to pameta pusmirušu.*31 Bet nejauši kāds priesteris staigāja pa to pašu ceļu; kad tas to redzēja, tad viņš aizgāja garām.*32 Tāpat arī kāds levīts; tas pie tās vietas nācis to redzēja un aizgāja garām.*33 Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nāca pie viņa, un viņu redzot sirds tam iežēlojās,*34 Un piegājis sasēja viņa vātis, tanīs eļļu un vīnu ieliedams; pēc viņš to cēla uz savu lopu un to noveda mājas vietā un to apkopa.*35 Un otrā dienā aiziedams viņš izvilka divus sudraba grašus un deva tos saimniekam un uz to sacīja: "Kopi šo, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams es tev to atdošu."36 Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas bija kritis slepkavu rokās?" 37 Bet tas sacīja: "Tas, kas žēlastību pie viņa darījis." Tad Jēzus uz to sacīja: "Tad ej un dari tu tāpat arīdzan." *

4 "Ja kādam cilvēkam jūsu starpā ir simts avis, un tam viena no tām pazūd, vai tas neatstāj deviņdesmit deviņas tuksnesī un nenoiet pēc pazudušās, tiekāms to atrod?*5 Un to atradis, viņš līksmodamies to ceļ uz saviem pleciem.*6 Un mājās pārnācis viņš sasauc savus draugus un kaimiņus, uz tiem sacīdams: priecājieties ar mani, es savu avi esmu atradis, kas bija pazudusi.7 Es jums saku: tā arī debesīs būs vairāk līksmības par vienu pašu grēcinieku, kas atgriežas no grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem,*kam atgriešanās no grēkiem nevajag.*

11 Un Viņš sacīja: "Vienam cilvēkam bija divi dēli.12 Un jaunākais no tiem sacīja uz tēvu: tēvs, dod man manu tiesu no mantas, kas man nākas; un viņš tiem mantu dalīja.13 Un pēc necik ilga laika jaunākais, visu saņēmis kopā, aizgāja uz tālu zemi un tur savu mantu izšķērdēja, negodīgi dzīvodams.*14 Kad nu tas visu savu mantu bija iztērējis, tad liels bads nāca tanī zemē, un tam iesāka pietrūkt.15 Tad viņš gāja un pieķērās turpat pie viena namnieka; tas to sūtīja uz savu tīrumu, cūkas ganīt.16 Un viņš gribēja savu vēderu pildīt ar sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens viņam tās nedeva.*17 Tad viņš pie atzīšanas nācis sacīja: cik algādžu manam tēvam, kam maizes papilnam, un es mirstu badu!*18 Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi,*19 Un vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; dari mani par vienu no taviem algādžiem.20 Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet kad tas vēl bija tālu, tad viņa tēvs to redzēja, un viņš iežēlojās par to un skrēja un krita tam ap kaklu un to skūpstīja.*21 Un dēls sacīja uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesi un pret tevi un neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.22 Bet tēvs sacīja uz saviem kalpiem: atnesiet viskrāšņākās drēbes un ģērbiet to un dodiet tam gredzenu rokā un kurpes kājās.*23 Un atnesat treknu teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies.24 Jo šis mans dēls bija nomiris un atkal tapis dzīvs; viņš bija pazudis un ir atrasts. Un tie sāka līksmoties.*25 Bet vecākais dēls bija uz lauka, un pārnākdams tuvu pie mājām viņš dzirdēja dziedāšanu un diešanu.*26 Un vienu no kalpiem pasaucis, viņš jautāja, kas tas esot?27 Un šis sacīja uz viņu: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir nokāvis treknu teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis.28 Tad viņš apskaitās un negribēja ieiet. Bet viņa tēvs gāja ārā un to lūdza iekšā.29 Bet viņš atbildēja un sacīja uz tēvu: redzi, tik daudz gadus es tev kalpoju un nekad vēl neesmu pārkāpis tavu bausli, un tomēr man tu vēl nekad ne kazlēnu neesi devis, ka es būtu līksmojies ar saviem draugiem.30 Bet kad nu šis tavs dēls ir atnācis, kas tavu mantu aprijis ar maukām, tad tu viņam esi nokāvis barotu teļu.*31 Un viņš sacīja uz to: dēls, tu pie manis esi vienmēr un viss, kas mans, tas ir arī tavs.32 Bet tev vajadzēja būt līksmam un priecīgam, jo šis, tavs brālis, bija nomiris un ir atkal tapis dzīvs, viņš bija pazudis un ir atrasts." *

45 Vēl Debesu valstība ir līdzinājama tirgotājam, kas labas pērles meklēja.46 Un atradis vienu it dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un to nopirka.*

9 Bet Viņš arī sacīja šo līdzību uz kādiem, kas paļāvās uz sevi*, ka esot taisni, un citus nicināja: *10 "Divi cilvēki gāja Dieva namā Dievu lūgt, viens farizejs, otrs muitnieks.*11 Farizejs nostājies lūdza, pats pie sevis šos vārdus sacīdams: es Tev pateicos Dievs, ka es neesmu kā citi cilvēki, laupītāji, netaisni, laulības pārkāpēji, vai arī kā šis muitnieks.*12 Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa sava padoma.*13 Bet muitnieks no tālienes stāvēdams negribēja nedz savas acis pacelt uz debesīm, bet sita pie savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!*14 Es jums saku: šis nogāja savā namā taisnots pār to otru; jo kas pats paaugstinājās, tas taps pazemots, un kas pats pazemojās, tas taps paaugstināts." *

14 Jo tā kā viens cilvēks citur aiziedams aicināja savus kalpus un tiem iedeva savu mantu,*15 Un vienam deva piecus talentus un otram divus un trešam vienu, ikkatram pēc viņa spēka, un tūdaļ aizgāja projām.*16 Tad tas nogāja, kas piecus talentus bija dabūjis, un pelnījās ar tiem un sapelnīja citus piecus talentus.17 Tā arī, kas divus dabūjis, arī tas sapelnīja divus citus.18 Bet tas, kas vienu bija dabūjis, nogāja un to ieraka zemē un paslēpa sava kunga naudu.19 Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs nāca un ar tiem izlīdzinājās.*20 Un tas, kas bija dabūjis piecus talentus, nāca un atnesa vēl citus piecus talentus un sacīja: kungs, tu man piecus talentus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnījis vēl citus piecus talentus.21 Un viņa kungs uz to sacīja: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps! Pie mazuma tu esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā.*22 Un tas arīdzan, kas bija dabūjis divus talentus, atnācis sacīja: kungs, tu man divus talentus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnījis vēl divus.23 Viņa kungs uz to sacīja: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps! Tu pie mazuma esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā.*24 Tad arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, piegājis sacīja: kungs, es zināju tevi bargu cilvēku esam, ka tu pļauj, kur tu neesi sējis, un krāj, kur tu neesi kaisījis.25 Un bīdamies es nogāju un apslēpu tavu podu zemē; redzi še ir, kas tev pieder.*26 Bet viņa kungs atbildēja un uz viņu sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps! Ja tu zināji, ka es pļauju, kur es neesmu sējis, un krāju, kur es neesmu kaisījis:27 Tad tev vajadzēja dot manu naudu mijējiem, un pārnācis es būtu atdabūjis ar augļiem, kas man pieder.28 Tāpēc ņemiet no viņa talentu un dodiet tam, kam ir desmit talenti.29 Jo ikkatram, kam ir, tam taps dots, un tam būs papilnam; bet no tā, kam nav, taps vēl atņemts, kas tam ir.*30 Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.*

19 Kāds bagāts vīrs bija, tas ģērbās ar purpuru un dārgu audekli, un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā.*20 Bet arī kāds nabags bija, vārdā Lācars, tas gulēja pie viņa durvīm, pilns ar vātīm,21 Un gribēja paēst no druskām, kas krita no bagātā galda. Bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis.*22 Bet gadījās, ka nabags nomira un no eņģeļiem tapa aiznests Ābrahāma klēpī, un bagātais arīdzan nomira un tapa aprakts.*23 Kad tas nu bija ellē un mokās, tad tas pacēla savas acis un redzēja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī,24 Un sauca un sacīja: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas savu pirksta galu iemērc ūdenī un dzesina manu mēli, jo es ciešu lielas mokas šinīs uguns liesmās.*25 Bet Ābrahāms atbildēja: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis savā dzīvības laikā, un Lācars turpretī ļaunumu, bet tagad šis top iepriecināts, bet tu topi mocīts.*26 Un turklāt starp jums un mums ir liela starpa, ka tie, kas no šejienes gribētu noiet pie jums, nevar; nedz arī no turienes pārnākt pie mums.27 Un viņš sacīja: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu.28 Jo man ir vēl pieci brāļi; lai viņš tos pamāca, ka tie arīdzan nenāk šinī moku vietā.29 Ābrahāms uz to sacīja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.*30 Bet tas sacīja: Nē, tēvs Ābrahām, bet kad viens no mirušiem pie tiem ietu, tad tie atgrieztos no grēkiem.31 Tad viņš uz to sacīja: kad tie neklausa Mozu un praviešus, tad tie arī neticēs, kaut arī kāds no miroņiem augšāmceltos." *

24 Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: "Debesu valstība ir kā kāds cilvēks, kas labu sēklu sēja savā tīrumā.25 Bet ļaudīm guļot viņa ienaidnieks nāca un iesēja nezāli*kviešu starpā un aizgāja.*26 Kad nu labība auga un vārpās metās, tad nezāle arīdzan rādījās.27 Tad kalpi gāja pie nama tēva un uz to sacīja: "Kungs, vai tu neesi sējis labu sēklu savā tīrumā? No kurienes tad nezāle rodas?"*28 Viņš uz tiem sacīja: "To ienaidnieks darījis." Tad kalpi uz to sacīja: "Vai tad tu gribi, ka mēs ejam, to izravēt?"29 Viņš sacīja: "Nē, ka jūs, nezāli izravēdami, neizplūcat arī kviešus.*30 Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: "Sakrājiet kopā vispirms nezāli un sieniet to kūlīšos, lai tā top sadedzināta; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.""" *

1 Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas savus eļļas lukturus ņēma un izgāja pretī līgavainim.*2 Bet piecas no tām bija gudras, un piecas bija ģeķīgas.3 Kas bija ģeķīgas, tās paņēma savus eļļas lukturus, bet eļļu tās neņēma līdz.4 Bet gudrās paņēma eļļu savos traukos līdz ar eļļas lukturiem.5 Kad nu līgavainis kavējās, tad visas aizmiga un snauda.*6 Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, ejat ārā viņam pretī.*7 Tad visas jaunavas cēlās un sataisīja savus eļļas lukturus.8 Bet ģeķīgās sacīja uz gudrām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu eļļas sveces izdziest.*9 Bet gudrās atbildēja un sacīja: ne tā, ka nepietrūkst mums un jums, bet noejat labāk pie pārdevējiem un pērkat sev.10 Un kad tās nogāja pirkt, tad līgavainis nāca, un kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis tapa aizslēgtas.*11 Pēc arī citas jaunavas atnāca un sacīja: Kungs, Kungs, atdari mums.*12 Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi, es jums saku, es jūs nepazīstu.*13 Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāk.*