Ezras 9

Ezras grēku sūdzēšana

1 Kad tas bija pabeigts, tad virsnieki nāca pie manis un sacīja: Israēla ļaudis un priesteri, un levīti nav nošķīrušies no zemes ļaudīm pēc viņu negantībām, no kanaāniešiem, hetiešiem, periziešiem, jebusiešiem, amoniešiem, moābiešiem, ēģiptiešiem un amoriešiem. 2 Jo no viņu meitām tie ņēmuši sev un saviem dēliem un ir sajaukuši svēto dzimumu ar tās zemes ļaudīm, un virsnieku un valdnieku roka ir pirmā bijusi šinī pārkāpšanā." 3 Un, kad es šo lietu dzirdēju, tad es saplēsu savas drēbes un savu apmetni un izplēsu matus no savas galvas un savas bārdas, un apsēdos skumīgs. 4 Un pie manis sapulcējās visi, kas aizvesto ļaužu pārkāpumu dēļ no Israēla Dieva Vārdiem drebēja, un es sēdēju skumīgs līdz vakara upurim. 5 Un ap vakara upuri es cēlos no savas pašpazemošanās*9:5 pašpazemošanās GL1 skumšanas un saplēsu savas drēbes un savu apmetni, un metos ceļos un izplētu savas rokas Tā KUNGA, sava Dieva, priekšā. 6 Un es sacīju: "Mans Dievs, es kaunos un bīstos savu vaigu pacelt Tavā priekšā, mans Dievs, jo mūsu noziegumi vairojušies pār mūsu galvu, un mūsu vaina ir liela līdz debesīm. *1Moz 18:20.7 No savu tēvu dienām mēs esam lielā noziegumā līdz šai dienai, un savu pārkāpumu dēļ mēs, mūsu ķēniņi, mūsu priesteri, esam nodoti pagānu ķēniņiem rokā, zobenam, gūstam un laupīšanai, un vaiga apkaunošanai, kā tas vēl šodien ir. 8 Un nu mums kādu mazu brīdi žēlastība ir notikusi no Tā KUNGA, mūsu Dieva, lai mums atlicinātu kādu atlikumu un mums dotu vienu pieturēšanās vietu*9:8 pieturēšanās vietu GL1 nagla; GL7 vadzi Viņa svētajā vietā, ka mūsu Dievs mūsu acis apskaidrotu un mums dotu drusku atspirgties mūsu verdzībā. 9 Jo mēs esam vergi; tomēr mūsu Dievs mūs nav atstājis mūsu verdzībā, bet uz mums griezis persiešu ķēniņu žēlastību, ka tie mums drusku dotu atspirgties, ka varam uzcelt mūsu Dieva namu un uztaisīt tā postītās vietas un ka mums dotu vienu mūri*9:9 mūri GL1 sētiņu iekš Jūdas un Jeruzālemes. 10 Un nu, ko lai mēs par to sakām, ak mūsu Dievs! - Jo mēs esam atkāpušies no Taviem baušļiem, 11 ko Tu esi pavēlējis caur Saviem kalpiem, praviešiem, sacīdams: tā zeme, kurp jūs ejat, lai to iemantotu, ir nešķīsta zeme tās zemes ļaužu nešķīstības dēļ un viņu negantības dēļ, ar ko tie piepildījuši to no viena gala līdz otram caur savu nešķīstību. 12 Tad nu jums nebūs dot savas meitas viņu dēliem, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem, nedz mūžam meklēt viņu mieru vai labumu, ka jūs topat stipri un varat ēst tās zemes labumu un saviem bērniem atstāt par mantojumu mūžīgi. 13 Un pēc visa tā, kas pār mums nācis mūsu ļauno darbu un mūsu lielās vainas dēļ, Tu, mūsu Dievs, mūs esi vairāk saudzējis, nekā mūsu noziegumi pelnījuši, un mums esi atlicinājis vienu atlikumu, kāds ir šis. 14 Vai tad mums nu atkal bija jānogriežas, lai lauztu Tavus baušļus un saradotos ar šādas negantības ļaudīm? Vai Tu pret mums neapskaitīsies, līdz kamēr izdeldēsi, ka nebūs nedz atlikuma, nedz izglābta? 15 Ak Kungs, Israēla Dievs, Tu esi taisns, jo mēs esam atlikuši viens izglābts pulciņš, kā tas šodien ir; redzi, mēs esam Tava vaiga priekšā savā noziegumā, jo tāpēc neviens nevar Tavā priekšā pastāvēt."