1 Espero que vocês suportem um pouco da minha insensatez. Sim, por favor, sejam pacientes comigo.
2 O zelo que tenho por vocês é um zelo que vem de Deus. Eu os prometi a um único marido, Cristo, querendo apresentá-los a ele como uma virgem pura.
3 O que receio, e quero evitar, é que assim como a serpente enganou Eva com astúcia, a mente de vocês seja corrompida e se desvie da sua sincera e pura devoção a Cristo.
4 Pois, se alguém lhes vem pregando um Jesus que não é aquele que pregamos, ou se vocês acolhem um espírito diferente do que acolheram ou um evangelho diferente do que aceitaram, vocês o suportam facilmente.
5 Todavia, não me julgo nem um pouco inferior a esses "super-apóstolos".
6 Eu posso não ser um orador eloqüente; contudo tenho conhecimento. De fato, já manifestamos isso a vocês em todo tipo de situação.
7 Será que cometi algum pecado ao humilhar-me a fim de elevá-los, pregando-lhes gratuitamente o evangelho de Deus?
8 Despojei outras igrejas, recebendo delas sustento, a fim de servi-los.
9 Quando estive entre vocês e passei por alguma necessidade, não fui um peso para ninguém; pois os irmãos, quando vieram da Macedônia, supriram aquilo de que eu necessitava. Fiz tudo para não ser pesado a vocês, e continuarei a agir assim.
10 Tão certo como a verdade de Cristo está em mim, ninguém na região da Acaia poderá privar-me deste orgulho.
11 Por quê? Por que não os amo? Deus sabe que os amo!
12 E continuarei fazendo o que faço, a fim de não dar oportunidade àqueles que desejam encontrar ocasião de serem considerados iguais a nós nas coisas de que se orgulham.
13 Pois tais homens são falsos apóstolos, obreiros enganosos, fingindo-se apóstolos de Cristo.
14 Isto não é de admirar, pois o próprio Satanás se disfarça de anjo de luz.
15 Portanto, não é surpresa que os seus servos finjam que são servos da justiça. O fim deles será o que as suas ações merecem.
16 Faço questão de repetir: ninguém me considere insensato. Mas se vocês assim me consideram, recebam-me como receberiam um insensato, a fim de que eu me orgulhe um pouco.
17 Ao ostentar este orgulho, não estou falando segundo o Senhor, mas como insensato.
18 Visto que muitos estão se vangloriando de modo bem humano, eu também me orgulharei.
19 Vocês, por serem tão sábios, suportam de boa vontade os insensatos!
20 De fato, vocês suportam até quem os escraviza ou os explora, ou quem se exalta ou lhes fere a face.
21 Para minha vergonha, admito que fomos fracos demais para isso! Naquilo em que todos os outros se atrevem a gloriar-se — falo como insensato — eu também me atrevo.
22 São eles hebreus? Eu também. São israelitas? Eu também. São descendentes de Abraão? Eu também.
23 São eles servos de Cristo? — estou fora de mim para falar desta forma — eu ainda mais: trabalhei muito mais, fui encarcerado mais vezes, fui açoitado mais severamente e exposto à morte repetidas vezes.
24 Cinco vezes recebi dos judeus trinta e nove açoites.
25 Três vezes fui golpeado com varas, uma vez apedrejado, três vezes sofri naufrágio, passei uma noite e um dia exposto à fúria do mar.
26 Estive continuamente viajando de uma parte a outra, enfrentei perigos nos rios, perigos de assaltantes, perigos dos meus compatriotas, perigos dos gentios; perigos na cidade, perigos no deserto, perigos no mar, e perigos dos falsos irmãos.
27 Trabalhei arduamente; muitas vezes fiquei sem dormir, passei fome e sede, e muitas vezes fiquei em jejum; suportei frio e nudez.
28 Além disso, enfrento diariamente uma pressão interior, a saber, a minha preocupação com todas as igrejas.
29 Quem está fraco, que eu não me sinta fraco? Quem não se escandaliza, que eu não me queime por dentro?
30 Se devo me orgulhar, que seja nas coisas que mostram a minha fraqueza.
31 O Deus e Pai do Senhor Jesus, que é bendito para sempre, sabe que não estou mentindo.
32 Em Damasco, o governador nomeado pelo rei Aretas mandou que se vigiasse a cidade para me prender.
33 Mas de uma janela na muralha fui baixado numa cesta e escapei das mãos dele.
1 Kaut jūs mazliet paciestu mani manā neprātībā! Bet jūs jau ciešat mani.
2 Jo es cenšos par jums ar Dieva centību; es saderināju jūs vienam Vīram, lai kā nevainīgu jaunavu stādītu Kristum priekšā.
3 Bet es baidos, ka jūs neatkristu no Kristus vienkāršības un jūsu domas netiktu sagandētas, tāpat kā čūska pievīla Ievu ar savu viltību.
4 Bet ja kāds nāk un sludina citu Kristu nekā to, ko esam sludinājuši, vai saņemat citu garu nekā to, ko esat saņēmuši, vai citu evaņģēliju, nekā to, ko pieņēmuši, tad jūs to labprāt ciešat.
5 Man šķiet, ka es ne mazāk par tiem dižapustuļiem esmu darījis.
6 Lai arī es esmu neveikls runāšanā, tad tomēr ne atziņā; to mēs jums visumā pierādījām.
7 Vai tad es esmu grēkojis, sevi pazemodams, lai jūs paaugstinātu? Jo es sludināju Dieva evaņģēliju bez atlīdzības.
8 Citas draudzes es esmu izmantojis, saņemdams no tām pabalstu, lai kalpotu jums.
9 Un kad biju pie jums un cietu trūkumu, es nevienu neapgrūtināju, bet to, kas man trūka, aizpildīja brāļi, kas man atnāca no Maķedonijas; jums es visā kalpoju un kalpošu bez apgrūtināšanas.
10 Kā Kristus patiesība manī ir, tā šo godu Ahajas apgabalā neviens man nevar atņemt.
11 Kāpēc? Vai tāpēc, ka es jūs nemīlu? Dievs to zina!
12 Bet ko es daru, to arī darīšu, lai nedotu iespēju tiem, kas meklē izdevību savai lielībai, līdzināties ar mums.
13 Jo tādi viltus apustuļi ir viltīgi strādnieki, kas izliekas par Kristus apustuļiem.
14 Nav arī brīnums, jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli!
15 Tāpēc nav nekas sevišķs, ja viņa kalpi izliekas par taisnības kalpiem; bet kādi viņu darbi, tāds būs arī gals.
16 Es atkal saku (lai neviens netur mani par neprātīgu; bet ja jau tā, tad pieņemiet mani kā neprātīgu, lai arī es varētu mazliet palielīties).
17 Ko es saku šinī dižošanās lietā, to es nesaku pēc Dieva prāta, bet it kā neprātā.
18 Bet ja daudzi lielās tanī, kas attiecas uz miesu, tad arī es lielīšos.
19 Jo jūs, paši prātīgi būdami, labprāt ciešat neprātīgos.
20 Jūs panesat, ja kāds jūs verdzina, ja kāds izmanto, ja kāds ko atņem, ja kāds lielās, ja kāds jūs sit sejā.
21 Sev par kaunu es saku, ka šinī ziņā mēs bijām vāji. Bet ja kāds uzdrošinās lepoties (to saku neprātā), tad uzdrošinos arī es.
22 Tie ir ebreji, arī es; tie ir izraēlieši, arī es; tie ir Ābrahama pēcnācēji, arī es.
23 Tie ir Kristus kalpi (es runāju kā neprātīgais), vēl vairāk es tāds esmu: daudzos darbos, vairākkārt cietumos, bezmēra šaustīšanā, bieži nāves briesmās.
24 No jūdiem piecas reizes saņēmu pa četrdesmit sitienu, atskaitot vienu.
25 Trīs rezes tiku rīkstēm šaustīts, vienreiz akmeņiem mētāts, trīs reizes izcietu kuģa bojā eju, diennakti biju jūras dzelmē;
26 Bieži biju ceļojumos, upju briesmās, laupītāju apdraudēts, briesmas man draudēja no savas tautas, briesmas no pagāniem, biju briesmās pilsētās, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmas draudēja no viltus brāļiem;
27 Darbā un pūlēs, daudz negulētās naktīs, badā un slāpēs, daudzos gavēņos, saltumā un kailumā.
28 Bez tam vēl viss pārējais, arī ikdienas drūzma ap mani un rūpes par visām draudzēm.
29 Ja kāds ir nespēcīgs, vai es nekļūstu nespēcīgs? Ja kāds tiek ieļaunots, vai es neiedegos?
30 Ja jau jādižojas, tad dižošos ar savu vājību.
31 Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs zina, ka es nemeloju. Viņam gods mūžīgi!
32 Damaskā ķēniņa Aretas zemes pārvaldnieks apsargāja pilsētu, lai mani notvertu;
33 Bet caur logu grozā mani nolaida pāri mūrim, un tā es izglābos no viņu rokām.