1 Catorze anos depois, subi novamente a Jerusalém, dessa vez com Barnabé, levando também Tito comigo.

2 Fui para lá por causa de uma revelação e expus diante deles o evangelho que prego entre os gentios, fazendo-o, porém, em particular aos que pareciam mais influentes, para não correr ou ter corrido em vão.

3 Mas nem mesmo Tito, que estava comigo, foi obrigado a circuncidar-se, apesar de ser grego.

4 Essa questão foi levantada porque alguns falsos irmãos infiltraram-se em nosso meio para espionar a liberdade que temos em Cristo Jesus e nos reduzir à escravidão.

5 Não nos submetemos a eles nem por um instante, para que a verdade do evangelho permanecesse com vocês.

6 Quanto aos que pareciam influentes — o que eram então não faz diferença para mim; Deus não julga pela aparência — tais homens influentes não me acrescentaram nada.

7 Pelo contrário, reconheceram que a mim havia sido confiada a pregação do evangelho aos incircuncisos, assim como a Pedro, aos circuncisos.

8 Pois Deus, que operou por meio de Pedro como apóstolo aos circuncisos, também operou por meu intermédio para com os gentios.

9 Reconhecendo a graça que me fora concedida, Tiago, Pedro e João, tidos como colunas, estenderam a mão direita a mim e a Barnabé em sinal de comunhão. Eles concordaram em que devíamos nos dirigir aos gentios, e eles, aos circuncisos.

10 Somente pediram que nos lembrássemos dos pobres, o que me esforcei por fazer.

11 Quando, porém, Pedro veio a Antioquia, enfrentei-o face a face, por sua atitude condenável.

12 Pois, antes de chegarem alguns da parte de Tiago, ele comia com os gentios. Quando, porém, eles chegaram, afastou-se e separou-se dos gentios, temendo os que eram da circuncisão.

13 Os demais judeus também se uniram a ele nessa hipocrisia, de modo que até Barnabé se deixou levar.

14 Quando vi que não estavam andando de acordo com a verdade do evangelho, declarei a Pedro, diante de todos: "Você é judeu, mas vive como gentio e não como judeu. Portanto, como pode obrigar gentios a viverem como judeus?

15 "Nós, judeus de nascimento e não ‘gentios pecadores’,

16 sabemos que o ninguém é justificado pela prática da lei, mas mediante a fé em Jesus Cristo. Assim, nós também cremos em Cristo Jesus para sermos justificados pela fé em Cristo, e não pela prática da lei, porque pela prática da lei ninguém será justificado.

17 "Se, porém, procurando ser justificados em Cristo descobrimos que nós mesmos somos pecadores, será Cristo então ministro do pecado? De modo algum!

18 Se reconstruo o que destruí, provo que sou transgressor.

19 Pois, por meio da lei eu morri para a lei, a fim de viver para Deus.

20 Fui crucificado com Cristo. Assim, já não sou eu quem vive, mas Cristo vive em mim. A vida que agora vivo no corpo, vivo-a pela fé no filho de Deus, que me amou e se entregou por mim.

21 Não anulo a graça de Deus; pois, se a justiça vem pela lei, Cristo morreu inutilmente! "

1 Vēlāk pēc četrpadsmit gadiem, es reizē ar Barnabu atkal aizgāju uz Jeruzalemi un līdzi paņēmu arī Titu.

2 Bet es aizgāju, sekodams atklāsmei, un cēlu viņiem, bet sevišķi tiem, kas bija ievērojami, to evaņģēliju priekšā, ko es sludinu pagāniem, vai kādreiz mana skriešana nav vai nebūtu bijusi veltīga.

3 Bet pat Tits, kas bija reizē ar mani, būdams no pagāniem, netika spiests apgraizīties.

4 Tomēr daži ievestie viltus brāļi bija iezagušies uzlūkot mūsu brīvību, kas mums ir Kristū Jēzū, lai atgrieztu mūs verdzībā.

5 Mēs ne brīdi viņiem nepadevāmies un nepiekāpāmies, lai tikai evaņģēlija patiesība paliktu pie jums.

6 Bet tie, kas bija ievērojami (kādi viņi agrāk bijuši, tas man vienalga, Dievs cilvēka ārieni neievēro), pat ievērojamākie man nekā neuzlika.

7 Gluži pretēji, viņi redzēja, ka man ir uzticēts evaņģēlijs starp neapgraizītajiem tāpat kā Pēterim starp apgraizītajiem.

8 (Un Tas pats, kas līdzdarbojās Pēterim apustuļu darbā pie apgraizītajiem, Tas līdzdarbojās arī man pie pagāniem.)

9 Pārliecinājušies par to žēlastību, kas man dota, Jēkabs un Kēfa, un Jānis, kurus uzskatīja par balstiem, sniedza man un Barnabam savas labās rokas sadarbībai: mēs pie pagāniem, bet viņi pie apgraizītajiem.

10 Tikai mums jārūpējas par trūkumcietējiem, ko arī es esmu centies darīt.

11 Bet kad Kēfa nonāca Antiohijā, es atklāti viņam pretojos, jo viņš bija peļams,

12 Tāpēc ka, iekams daži no Jēkaba nebija nākuši, viņš ēda reizē ar pagāniem, bet kad tie atnāca, tad viņš atrāvās un nošķīrās, bīdamies no apgraizītajiem.

13 Arī pārējie jūdi piekrita viņa divkosībai, tā ka šī izlikšanās arī Barnabu aizrāva līdz ar viņiem.

14 Bet es, redzēdams, ka viņi dara nepareizi un nesaskanīgi ar evaņģēliju, sacīju Kēfam visu klātbūtnē: Ja tu, būdams jūds, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu paražām, kā tad tu spied pagānus dzīvot pēc jūdu dzīves veida?

15 Mēs esam dzimuši jūdi, bet ne pagānu grēcinieki.

16 Un mēs zinām, ka likuma darbi cilvēku neattaisno, ja viņš netic uz Jēzu Kristu, bet mēs ticam uz Kristu Jēzu, lai ticībā uz Kristu mēs kļūtu taisnīgi, bet ne no likuma darbiem, jo likuma darbu dēļ neviens cilvēks nekļūst taisnīgs.

17 Bet ja mēs, kas cenšamies būt attaisnoti Kristū, paši esam grēcinieki, vai tad Kristus ir grēka kalps? Nekādā ziņā!

18 Un ja es atkal ceļu to, ko nojaucu, tad es nostādu sevi par pārkāpēju.

19 Jo caur likumu es likumam esmu miris, lai dzīvotu Dievam. Līdz ar Kristu es esmu piesists krustā.

20 Es dzīvoju, bet jau ne es, bet manī dzīvo Kristus. Un cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un atdevis sevi par mani.

21 Es neatmetu Dieva žēlastību. Bet ja likums mūs attaisno, tad Kristus ir veltīgi miris.