10 Milagres de Jesus na Bíblia: Lista com versículos e explicação

1 Un trešajā dienā kāzas bija Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. *2 Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi tapa aicināti uz kāzām. *3 Un kad pietrūka vīna, Jēzus māte sacīja Viņam: "Tiem nav vīna." 4 Jēzus uz to saka: "Sieva, kas Man ar tevi? Mana stunda vēl nav nākusi." *5 Viņa māte uz sulaiņiem saka: "Ko Viņš jums teiks, to dariet." *6 Un tur seši akmens ūdenstrauki bija likti pēc Jūdu šķīstīšanas, un ikkatrā sagāja divi līdz trīs mēri. *7 Jēzus uz tiem saka: "Pildiet šos traukus ar ūdeni!" Un tie tos pildīja līdz malai pilnus. 8 Un Viņš uz tiem saka: "Tagad smeliet nu un nesiet barības sargam;" un tie to nesa. 9 Kad nu barības sargs ūdeni baudīja, kas bija palicis par vīnu (un nezināja, no kurienes tas bija, bet sulaiņi to zināja, kas ūdeni bija smēluši), tad barības sargs aicina līgavaini 10 Un uz to saka: "Ikkatrs cilvēks vispirms ceļ priekšā labo vīnu, un kad tie piedzērušies, plānāko; tu labo vīnu līdz šim esi pataupījis." *11 Šī ir pirmā brīnuma zīme, ko Jēzus darīja Galilejas Kānā, un parādīja Savu godību, un Viņa mācekļi ticēja Viņam. *

1 Un aiziedams Viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija neredzīgs no dzimšanas. 2 Un Viņa mācekļi Viņam vaicāja sacīdami: "Rabbi, kurš ir grēkojis: vai šis, vai viņa vecāki, ka tas ir neredzīgs piedzimis?" *3 Jēzus atbildēja: "Nedz šis grēkojis, nedz viņa vecāki, bet ka Dieva darbi pie viņa parādītos.*4 Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr vēl ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.*5 Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma." *6 To sacījis Viņš spļāva zemē un taisīja svaidāmo no siekalām un svaidīja neredzīgā acis ar svaidāmo, *7 Un sacīja uz to: "Ej, mazgājies Siloāmas*dīķī. " Tad tas nogāja un mazgājās un pārnāca redzīgs. *8 Tad kaimiņi un kas viņu iepriekš bija redzējuši, ka viņš bija neredzīgs, sacīja: "Vai šis nav tas, kas tur sēdēja un nabagoja?" *9 Citi sacīja: "Viņš tas pats;" un citi: "Viņš tam līdzīgs!" Bet viņš sacīja: "Es tas esmu." 10 Tad tie uz viņu sacīja: "Kā tavas acis tapa atdarītas?" 11 Viņš atbildēja un sacīja: "Cilvēks, kas top saukts Jēzus, taisīja svaidāmo un ar to svaidīja manas acis un sacīja uz mani: Ej uz Siloāmas dīķi un mazgājies.Tad es nogājis mazgājos un tapu redzīgs." *12 Tad viņi uz to sacīja: "Kur Tas ir?" Tas saka: "Es nezinu."

13 Un to dzirdējis, Jēzus no turienes aizbrauca ar laivu savrup uz kādu tukšu vietu, un ļaudis to dzirdējuši, Viņam sekoja kājām ārā no pilsētām. *14 Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos. *15 Kad nu vakars metās, Viņa mācekļi pie Viņa piegāja un sacīja: "Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau ir pagājis; atlaid ļaužu pulkus, ka tie var iet miestos un sev pirkt barību." *16 Un Jēzus uz tiem sacīja: "Tiem nevajag iet; dodiet jūs tiem ēst." *17 Bet tie uz Viņu sacīja: "Mums šeitan vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis." 18 Un Viņš sacīja: "Nesiet Man tās šurp." 19 Un ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, Viņš ņēma piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauzis deva Saviem mācekļiem maizes, un mācekļi ļaužu pulkiem. *20 Un viņi visi ēda un paēda; un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit pilnus kurvjus. *21 Un vīru bija pie piectūkstoš, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem.

35 Un Viņš uz tiem sacīja tanī dienā, kad vakars metās: "Pārcelsimies uz viņu malu." *36 Un ļaudis atstājuši, tie Viņu ņēma līdz, tā kā Viņš laivā bija, un tur vēl citas laivas bija pie Viņa. 37 Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka laiva jau pildījās. 38 Un Viņš laivas galā uz spilvena gulēja; un tie Viņu modina un saka uz Viņu: "Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?" 39 Un uzmodies Viņš apdraudēja vēju un sacīja uz jūru: "Klusu, mierā!" Un vējš nostājās, un jūra palika klusu. *40 Un Viņš uz tiem sacīja: "Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?" 41 Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: "Kas Tas tāds? Jo vējš un jūra Viņam paklausa."

25 Un tur bija sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu*.*26 Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet sērga bija vēl niknāka palikusi. 27 Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes. 28 Jo tā sacīja: "Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela." *29 Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka ir dziedināta no savas slimības*. *30 Un Jēzus tūdaļ pie Sevis nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās un uz ļaudīm sacīja: "Kas Manas drēbes aizskāris?" 31 Un Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: "Tu redzi, ka ļaudis Tev virsū mācās, un Tu saki: kas Mani aizskāris?" *32 Un Viņš skatījās apkārt, lai ieraudzītu viņu, kas to bija izdarījusi. 33 Bet sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un Viņam visu patiesību izteica. 34 Bet Viņš uz to sacīja: "Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no tavas kaites." *

1 Un tie nonāca viņpus jūras, gadariešu tiesā. *2 Un Viņam no laivas izejot tūdaļ sastapa kādu cilvēku no kapiem ar nešķīstu garu; 3 Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt. 4 Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja valdīt. 5 Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmeņiem sizdams. 6 Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un pielūdza Viņu*,*7 Un brēca ar stipru balsi un sacīja: "Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Tā Visuaugstākā, Dēls? No Dieva puses Tevi lūdzu, nemoki mani!" *8 Jo Viņš uz to sacīja: "Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka." 9 Un Viņš tam jautāja: "Kāds tev vārds?" Un tas atbildēja sacīdams: "Vārds man leģions, jo mēs esam daudz." *10 Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no tā apgabala neizdzītu. 11 Bet tur pie kalna bija liels cūku pulks ganos. 12 Un visi velni Viņu lūdza sacīdami: "Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam." 13 Un tūlīt Jēzus tiem to ļāva, un nešķīstie gari izgājuši ieskrēja cūkās; un cūku pulks no kraujas iegāzās jūrā (bet to bija pie divi tūkstoši) un noslīka jūrā. 14 Un cūku gani bēga un stāstīja pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis. 15 Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzīja velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam leģions bija; un tie izbijās. *16 Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā tam no velna apsēstam bija noticis, un par cūkām. 17 Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot. 18 Un kad Viņš kāpa laivā, tad velna apsēstais Viņu lūdza, ka pie Viņa varētu palikt. 19 Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacīja: "Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lietas Tas Kungs tev darījis, un kā Viņš par tevi apžēlojies." *20 Un tas nogāja un sāka sludināt Dekapolē*, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās. *

21 Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, un Viņš bija jūrmalā. 22 Un redzi, tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, Jaīrs vārdā; un Viņu redzēdams, tas krita Viņam pie kājām, *23 Un Viņu ļoti lūdza sacīdams: "Mana meitiņa guļ uz nāvi, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo." *24 Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam sekoja un Viņu spieda. 25 Un tur bija sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu*.*26 Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet sērga bija vēl niknāka palikusi. 27 Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes. 28 Jo tā sacīja: "Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela." *29 Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka ir dziedināta no savas slimības*. *30 Un Jēzus tūdaļ pie Sevis nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās un uz ļaudīm sacīja: "Kas Manas drēbes aizskāris?" 31 Un Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: "Tu redzi, ka ļaudis Tev virsū mācās, un Tu saki: kas Mani aizskāris?" *32 Un Viņš skatījās apkārt, lai ieraudzītu viņu, kas to bija izdarījusi. 33 Bet sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un Viņam visu patiesību izteica. 34 Bet Viņš uz to sacīja: "Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no tavas kaites." *35 Viņam to vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāca un sacīja: "Tava meita jau nomirusi, ko tu Mācītāju vēl apgrūtini." 36 Bet Jēzus tūdaļ dzirdēja vārdus, ko tie teica, Viņš sacīja uz sinagogas priekšnieku: "Nebīsties, tikai tici!" *37 Un Viņš neļāva nevienam Sev līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. *38 Un Viņš nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam. 39 Un Viņš iegājis uz tiem sacīja: "Ko jūs dariet troksni un raudiet? Bērns nav miris, bet guļ." *40 Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš visus izdzina un ņēma pie Sevis bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un iegāja, kur bērns gulēja. 41 Un Viņš satvēra bērna roku un sacīja uz to: "Talita, kūmi!" Tas ir tulkots: "Meitiņa, Es tev saku, celies augšā!" *42 Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tie iztrūcinājās ar lielu iztrūcināšanos. 43 Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst. *

22 Un Jēzus tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un pirmajiem* pārcelties, tiekāms Viņš ļaudis atlaistu. *23 Un ļaudis atlaidis, Viņš gāja savrup uz vienu kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, Viņš tur bija viens pats. *24 Bet laiva jau bija jūras vidū un tapa mētāta no viļņiem; jo vējš bija pretī. 25 Bet gaiļos* Jēzus pie tiem nāca, pa jūru staigādams. *26 Un kad Viņa mācekļi To redzēja pa jūru staigājam, tad tie izbijās un sacīja: "Tas ir ķēms;" un brēca no bailēm. *27 Bet tūdaļ Jēzus uz tiem runāja un sacīja: "Turat drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstaties." 28 Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: "Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man pie Tevis nākt pa ūdens virsu." *29 Un Viņš sacīja: "Nāc!" Un Pēteris izkāpa no laivas un gāja pa ūdens virsu, lai nāktu pie Jēzus. 30 Bet lielo vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, brēca un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" *31 Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un uz viņu sacīja: "Tu mazticīgais, kāpēc tu esi šaubījies?" *32 Un kad tie bija iekāpuši laivā, tad vējš nostājās. 33 Un tie, kas bija laivā, nāca un metās ceļos Viņa priekšā un sacīja: "Patiesi, Tu esi Dieva Dēls." *

1 Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaumu, un ļaudis dzirdēja, Viņu esam namā. *2 Un tūdaļ daudz sapulcējās, tā ka tiem pat ārā durvju priekšā vairs nebija rūmes, un Viņš tiem sludināja vārdu. *3 Un pie Viņa nāca ar vienu paralizēto, ko četri nesa. 4 Un kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu, kur Viņš bija iekšā, un to uzplēsuši, nolaida gultu, uz kuras paralizētais gulēja. 5 Un redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz paralizēto*: "Mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti." 6 Bet tur bija kādi no rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs: 7 "Kā Šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas var grēkus piedot, kā vien Tas Vienīgais Dievs." *8 Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja, tos pie sevis pašiem tā domājam, un uz tiem sacīja: "Kam jūs tā domājiet savās sirdīs?*9 Kas ir vieglāki: - vai sacīt uz paralizēto: grēki tev ir piedoti; - vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā?10 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes, grēkus piedot," (Viņš sacīja uz paralizēto*:) 11 "Es tev saku, celies, ņem savu gultu un ej mājās." 12 Un tas tūdaļ cēlās un gultu paņēmis, aizgāja visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica sacīdami: "To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši." *

1 Un tur kāds gulēja nevesels, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā. *2 (Bet šī bija Marija, kas To KUNGU ar zālēm bija svaidījusi un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi; tai brālis Lācars gulēja nevesels.) *3 Tad māsas sūtīja pie Viņa un sacīja: "Kungs, redzi, ko Tu mīli, tas guļ nevesels." *4 Un Jēzus to dzirdējis sacīja: "Šī neveselība nav uz miršanu, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to top pagodināts." *5 Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu un Lācaru. 6 Kad nu Viņš bija dzirdējis, to esam neveselu, tad Viņš vēl divas dienas palika vietā, kur Viņš bija. *7 Pēc tam Viņš saka uz Saviem mācekļiem: "Ejam atkal uz Jūdeju." 8 Mācekļi uz Viņu saka: "Rabbi, jūdi nesen Tevi meklēja ar akmeņiem nomētāt, un Tu atkal noej uz turieni?" *9 Jēzus atbildēja: "Vai dienai nav divpadsmit stundas? Ja kas staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu.*10 Bet ja kas staigā naktī, tas piedauzās, jo viņā nav gaismas." *11 To Viņš sacīja, un pēc tam Viņš uz tiem saka: "Lācars, mūsu draugs, ir aizmidzis, bet Es eju, viņu uzmodināt." *12 Tad Viņa mācekļi sacīja: "Kungs, kad viņš aizmidzis, tad viņš taps vesels." 13 Bet Jēzus bija runājis par viņa nāvi; un tiem šķita, ka Viņš runājot par aizmigšanu miegā. 14 Tad Jēzus uz tiem skaidri sacīja: "Lācars ir nomiris.15 Un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es tur neesmu bijis (ka jūs varat ticēt); bet ejam pie viņa." *16 Tad Toms, saucams dvīnis, uz citiem mācekļiem sacīja: "Ejam mēs arīdzan, ka līdz ar Viņu mirstam." *17 Tad Jēzus nogājis to atrada jau četras dienas kapā gulošu. *18 (Bet Betānija bija tuvu pie Jeruzālemes, kādu pusjūdzi.) *19 Un daudz Jūdu bija nākuši pie Martas un Marijas, ka tās iepriecinātu par viņu brāli. *20 Tad Marta dzirdējusi, ka Jēzus nākot, gāja Viņam pretī, bet Marija palika mājās sēžot. *21 Tad Marta sacīja uz Jēzu: "Kungs, ja Tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris. *22 Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos." *23 Jēzus uz to saka: "Tavs brālis celsies augšā." 24 Marta uz Viņu saka: "Es zinu, ka viņš augšāmcelsies tanī augšāmcelšanā pastarā dienā." *25 Jēzus uz to sacīja: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas tic uz Mani, jebšu viņš būtu miris, tas dzīvos,*26 Un ikviens, kas dzīvo un tic uz Mani, tas nemirs ne mūžam. Vai tu to tici?" *27 Tā uz Viņu saka: "Tiešām, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē." *28 Un to sacījusi viņa nogāja un sauca Mariju, savu māsu, slepeni, sacīdama: "Mācītājs ir šeitan un tevi aicina." 29 Un to dzirdējusi, tā tūdaļ cēlās un nāca pie Viņa. 30 (Bet Jēzus miestā vēl nebija ienācis, bet bija vietā, kur Marta Viņu sastapa.) *31 Tad jūdi, kas namā pie viņas bija un viņu iepriecināja, redzēdami, ka Marija tūdaļ cēlās un izgāja, viņai sekoja sacīdami: "Viņa iet uz kapu, tur raudāt." *32 Tad Marija, kad tā nāca, kur Jēzus bija, un Viņu redzēja, metās Viņam pie kājām un uz Viņu sacīja: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, tad mans brālis nebūtu miris." *33 Tad Jēzus, kad redzēja viņu raudam, arī Jūdus raudam, kas līdz ar viņu bija nākuši, garā aizgrābts, noskuma pie Sevis, *34 Un sacīja: "Kur jūs viņu esat nolikuši?" Tie uz Viņu saka: "Kungs, nāc un redzi." *35 Jēzus raudāja. *36 Tad jūdi sacīja: "Redzi, kā Viņš to ir mīlējis!" *37 Bet citi no tiem sacīja: "Vai Viņš, kas neredzīgā acis atvēris, nevarēja darīt, ka arī šis nebūtu nomiris?" *38 Tad Jēzus atkal sirdī aizgrābts nāk pie kapa; bet tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. *39 Jēzus saka: "Noceļat akmeni." Marta, nomirušā māsa, uz Viņu saka: "Kungs, viņam jau smaka; viņš jau četras dienas ir gulējis." 40 Jēzus uz to saka: "Vai Es tev neesmu sacījis: ja tu ticēsi, tad tu redzēsi Dieva godību." *41 Tad tie akmeni nocēla, kur mironis bija nolikts, un Jēzus pacēla acis uz augšu un sacīja: "Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis.*42 Bet Es zinu, ka Tu vienmēr Mani klausi; bet ļaužu dēļ, kas apkārt stāv, Es to saku, lai tie tic, ka Tu Mani esi sūtījis." *43 Un to sacījis Viņš stiprā balsī sauca: "Lācar, nāc ārā!" *44 Tad mirušais izgāja, pie kājām un rokām saistīts ar autiem, un viņa vaigs bija aptīts ar sviedru autu. Un Jēzus uz tiem saka: "Atraisiet viņu, un lai viņš staigā." *