1 Portanto, que diremos do nosso antepassado Abraão?

2 Se de fato Abraão foi justificado pelas obras, ele tem do que se gloriar, mas não diante de Deus.

3 Que diz a Escritura? "Abraão creu em Deus, e isso lhe foi creditado como justiça".

4 Ora, o salário do homem que trabalha não é considerado como favor, mas como dívida.

5 Todavia, àquele que não trabalha, mas confia em Deus que justifica o ímpio, sua fé lhe é creditada como justiça.

6 Davi diz a mesma coisa, quando fala da felicidade do homem a quem Deus credita justiça independente de obras:

7 "Como são felizes aqueles que têm suas transgressões perdoadas, cujos pecados são apagados.

8 Como é feliz aquele a quem o Senhor não atribui culpa".

9 Destina-se esta felicidade apenas aos circuncisos ou também aos incircuncisos? Já dissemos que, no caso de Abraão, a fé lhe foi creditada como justiça.

10 Sob quais circunstâncias? Antes ou depois de ter sido circuncidado? Não foi depois, mas antes!

11 Assim ele recebeu a circuncisão como sinal, como selo da justiça que ele tinha pela fé, quando ainda não fora circuncidado. Portanto, ele é o pai de todos os que crêem, sem terem sido circuncidados, a fim de que a justiça fosse creditada também a eles;

12 e é igualmente o pai dos circuncisos que não somente são circuncisos, mas também andam nos passos da fé que teve nosso pai Abraão antes de passar pela circuncisão.

13 Não foi mediante a lei que Abraão e a sua descendência receberam a promessa de que ele seria o herdeiro do mundo, mas mediante a justiça que vem da fé.

14 Pois se os que vivem pela lei são herdeiros, a fé não tem valor, e a promessa é inútil;

15 porque a lei produz a ira. E onde não há lei, não há transgressão.

16 Portanto, a promessa vem pela fé, para que seja de acordo com a graça e seja assim garantida a toda a descendência de Abraão; não apenas aos que estão sob o regime da lei, mas também aos que têm a fé que Abraão teve. Ele é o pai de todos nós.

17 Como está escrito: "Eu o constituí pai de muitas nações". Ele é nosso pai aos olhos de Deus, em quem creu, o Deus que dá vida aos mortos e chama à existência coisas que não existem, como se existissem.

18 Abraão, contra toda esperança, em esperança creu, tornando-se assim pai de muitas nações, como foi dito a seu respeito: "Assim será a sua descendência".

19 Sem se enfraquecer na fé, reconheceu que o seu corpo já estava sem vitalidade, pois já contava cerca de cem anos de idade, e que também o ventre de Sara já estava sem vitalidade.

20 Mesmo assim não duvidou nem foi incrédulo em relação à promessa de Deus, mas foi fortalecido em sua fé e deu glória a Deus,

21 estando plenamente convencido de que ele era poderoso para cumprir o que havia prometido.

22 Em conseqüência, "isso lhe foi também creditado como justiça".

23 As palavras "lhe foi creditado" não foram escritas apenas para ele,

24 mas também para nós, a quem Deus creditará justiça, para nós, que cremos naquele que ressuscitou dos mortos a Jesus, nosso Senhor.

25 Ele foi entregue à morte por nossos pecados e ressuscitado para nossa justificação.

1 Ko lai sakām? Ko panāca mūsu miesīgais ciltstēvs Ābrahams?

2 Jo, ja Ābrahams kļuvis taisnīgs ar saviem darbiem, tad viņam ir gods, bet ne pie Dieva.

3 Jo ko saka Raksti? Ābrahams ticēja Dievam, un tas tika viņam pieskaitīts attaisnošanai.

4 Bet tam, kas dara darbus, alga tiek piešķirta ne no žēlastības, bet pienākuma dēļ.

5 Bet tam, kam darbu nav, bet tic uz To, kas bezdievīgo dara taisnīgu, viņa ticība tiek pieskaitīta attaisnošanai saskaņā ar Dieva žēlastības lēmumu.

6 Tā arī Dāvids runā par cilvēka svētlaimību, kuram Dievs no savas labpatikas piešķir attaisnojumu neatkarīgi no darbiem.

7 Svētīgi tie, kam noziegumi piedoti un grēki apklāti.

8 Svētīgs tas vīrs, kuram Kungs grēku nepieskaita.

9 Vai tad šī svētlaimība ir tikai apgraizītajiem, vai arī neapgraizītajiem? Ja sakām, ka Ābrahamam ticība pieskaitīta attaisnojumam,

10 Tad kā tā pieskaitīta? Vai apgraizīšanā, vai tad, kad viņš nebija apgraizīts? - Ne apgraizīšanā, bet tad, kad viņš nebija apgraizīts.

11 Bet apgraizīšanas zīmi viņš saņēma par apstiprinājumu attaisnojumam ticībā, kas viņam bija vēl neapgraizītam, lai viņš kļūtu visu neapgraizīto ticīgo tēvs, lai arī tiem tā tiktu pieskaitīta attaisnojumam,

12 Un lai viņš būtu tēvs apgraizītajiem, bet ne tikai apgraizītajiem, bet arī tiem, kas seko ticības pēdās, tās ticības, kura bija mūsu tēvam Ābrahamam pirms apgraizīšanas.

13 Jo nevis pateicoties likumam Ābrahamam un viņa pēcnācējiem dots solījums iemantot pasauli, bet pateicoties attaisnojumam ticībā.

14 Jo ja tie ir mantinieki, pateicoties likumam, tad ticība būtu zaudējusi savu spēku, un solījums būtu atcelts.

15 Jo likums rada dusmas. Kur nav likuma, tur nav pārkāpuma.

16 Tāpēc tas nāk no ticības, lai, pateicoties žēlastībai, apsolījums būtu nodrošināts visiem pēcnācējiem, nevien tam, kas pakļauts tikai likumam, bet arī tam, kas seko ticībai, kāda bija mūsu visu tēvam Ābrahamam

17 (Kā rakstīts: Es iecēlu tevi par tēvu daudzām tautām) tā Dieva priekšā, uz kuru viņš ticēja, kas mirušos atdzīvina un sauc vārdā tos, kas vēl nav, tāpat kā tos, kas ir. (1.Moz.17,5)

18 Pretī cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs daudzu tautu tēvs, tā kā sacīts: Tādi būs tavi pēcnācēji! (1 Moz 15,5)

19 Un viņš nekļuva vājš ticībā, vērodams savu pamirušo miesu, jo bija jau gandrīz simt gadu vecs, un Sāras pamirušo mātes klēpi.

20 Viņš neticībā nešaubījās par Dieva apsolījumu, bet, būdams stiprs ticībā, deva Dievam godu,

21 Būdams pilnīgi pārliecināts, ka to, ko solījis, Viņš spēj arī izpildīt.

22 Tāpēc tas viņam pieskaitīts attaisnošanai.

23 Bet nav jau rakstīts, ka viņa dēļ vien tas pieskaitīts viņam attaisnošanai.

24 Bet arī mūsu dēļ, kam tas tiks pieskaitīts mūsu ticības dēļ uz To, kas uzmodināja no miroņiem mūsu Kungu Jēzu Kristu,

25 Kas mūsu grēku dēļ bija nodots un mūsu attaisnošanas labad uzcēlās no miroņiem.