Darba kavēkļi

1 Un notika, kad Sanbalats dzirdēja, ka mēs ceļam mūri, tad viņš apskaitās un kļuva varen dusmīgs un apsmēja jūdus. 2 Un tas sacīja savu brāļu un Samarijas karaspēka priekšā: "Ko tie nespēcīgie jūdi dara? Vai tiem būs dot tādu vaļu? Vai tie upurēs? Vai viņi vienā dienā to pabeigs? Vai viņi sadedzinātos akmeņus no pelnu čupām darīs dzīvus?" 3 Un amonietis Tobija stāvēja viņam blakus un sacīja: "Lai tik taisa! Kad tur lapsa uzlēks, tad tā viņu akmeņu mūri nogāzīs!" 4 Klausi, ak mūsu Dievs, kā mēs esam nievāti, un atgriez viņu nievāšanu uz viņu galvām un nodod tos par apsmieklu gūsta zemē, 5 un neapklāj viņu noziegumu, un viņu grēki lai netop izdzēsti Tavā priekšā, jo tie Tevi kaitinājuši to strādnieku priekšā. 6 Bet mēs cēlām mūri un mūris tika uzcelts līdz pusei, tad ļaudis jo priecīgi sāka strādāt. 7 Un notika, kad Sanbalats un Tobija, un arābi, un amonieši, un ašdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūri gana augstu tiek atjaunoti, ka spraugas jau sāk aizpildīt, tad tie ļoti apskaitās. 8 Un tie sametās visi uz vienu roku, lai nāktu un karotu pret Jeruzālemi un viņu postītu. 9 Bet mēs pielūdzām savu Dievu un likām sardzi viņu dēļ dienām un naktīm viņiem pretī. 10 Tad Jūda sacīja: "Nesēju spēks ir noguris, un daudz ir gruvešu, tā ka mēs pie mūra nevaram strādāt." 11 Bet mūsu ienaidnieki sacīja: "Tiem nemanot un neredzot mēs nāksim viņu vidū un tos nokausim, un darbam darīsim galu." 12 Un notika, kad jūdi, kas viņiem blakus dzīvoja, nāca un mums gan desmitiem reižu sacīja no visām vietām: "Griezieties atpakaļ pie mums!" 13 Tad es ielejas vietās aiz mūra un uz kalniem nostādīju ļaudis pēc viņu dzimtām ar viņu zobeniem, viņu šķēpiem un viņu stopiem. 14 Un es lūkoju un cēlos, un sacīju uz virsniekiem un priekšniekiem un citiem ļaudīm: "Nebīstieties no viņiem; pieminiet lielo bijājamo Kungu un karojiet par saviem brāļiem, saviem dēliem un savām meitām, savām sievām un saviem namiem!" 15 Un notika, kad mūsu ienaidnieki bija dzirdējuši, ka tas mums tapis zināms un ka Dievs viņu padomu bija iznīcinājis, tad mēs visi griezāmies atpakaļ pie mūra, ikkatrs pie sava darba. 16 Un no tās dienas viena daļa manu jaunekļu darīja darbu un otra daļa turēja šķēpus un priekšturamās bruņas, un stopus, un krūšu bruņas, un virsnieki stāvēja aiz visa Jūdas nama. 17 Kas mūri cēla un kas nastu nesa, un kas uzkrāva, tie visi ar vienu roku darīja darbu un ar otru tie turēja kara ieročus. 18 Un strādnieki bija apjozuši ikviens savu zobenu ap saviem gurniem, un tā tie strādāja, bet, kas bazūni pūta, tas bija man blakus. 19 Un es sacīju uz virsniekiem un uz valdniekiem, un uz citiem ļaudīm: "Darbs ir liels un plašs, un mēs esam atšķirti tālu cits no cita. 20 Tai vietā, kur jūs dzirdēsiet bazūnes skaņu, tur jums pie mums būs sapulcēties; mūsu Dievs par mums karos." 21 Tā mēs darījām to darbu. Un viena puse no tiem turēja šķēpus no rīta gaismas, līdz kamēr zvaigznes sāka spīdēt. 22 Tanī laikā es arī sacīju uz ļaudīm: "Lai ikviens ar savu kalpu pa nakti paliek Jeruzālemē, ka tie mums naktī ir par sargiem un dienā palīdz darbā. 23 Un ne es, ne mani brāļi, ne mani jaunekļi, ne sargi, kas aiz manis stāvēja, mēs nenovilkām savas drēbes, un ikkatram bija savas bruņas pie rokas (un pat tad, kad gāja ūdeni smelt)."