Kanaāniešu izdeldēšana

1 Un notika, kad Jabins, Hacoras ķēniņš, to dzirdēja, tad viņš sūtīja pie Jobāba, Madonas ķēniņa, un pie Šimronas ķēniņa, un pie Ahšāfas ķēniņa, 2 un pie ķēniņiem, kas dzīvoja uz ziemeļiem kalnos un klajumā uz dienvidiem no Kinnerotas un ielejā, un kas Nafat-Doras rietumos, 3 pie kanaāniešiem austrumos un rietumos un pie amoriešiem, un hetiešiem, un periziešiem, un jebusiešiem kalnos, un pie hīviešiem Hermona pakājē, Micpas zemē. 4 Šie izgāja un visi karapulki līdz ar tiem, un daudz ļaužu, tik daudz kā smiltis jūrmalā, un varen daudz zirgu un ratu. 5 Visi šie ķēniņi sapulcējās un nāca, un kopā apmetās nometnē pie Meroma ūdens, lai karotu pret Israēlu. 6 Un Tas KUNGS sacīja uz Jozua: "Nebīsties no viņiem, jo rīt ap šo laiku Es tos visus nodošu apkautus Israēla priekšā; viņu zirgus tev būs darīt tizlus un viņu ratus ar uguni sadedzināt." 7 Tad Jozua un visi karaļaudis līdz ar viņu piepeši tiem uznāca pie Meroma ūdens un tiem uzbruka. 8 Un Tas KUNGS tos nodeva Israēla rokā, un tie tos kāva un tiem sekoja līdz lielajai Sidonai un līdz siltajiem ūdeņiem, un līdz Micpas klajumam austrumos un tos kāva, kamēr neviens no tiem neatlika. 9 Un Jozua tiem darīja, kā Tas KUNGS viņam bija sacījis; viņu zirgus viņš darīja tizlus, un viņu ratus viņš sadedzināja ar uguni. 10 Un Jozua griezās atpakaļ tanī laikā un ieņēma Hacoru, un viņas ķēniņu viņš sita ar zobenu, jo Hacora pirms tam bija galvaspilsēta visām šo ķēniņu valstīm. 11 Un tie kāva visus, kas tur bija, ar zobena asmeni, viņus izdeldēdami; tur neviens neatlika, kam bija dvaša, un Hacoru viņš sadedzināja ar uguni. 12 Un Jozua ieņēma visas šo ķēniņu pilsētas un visus viņu ķēniņus un tos kāva ar zobena asmeni, tos izdeldēdams, kā Mozus, Tā KUNGA kalps, bija pavēlējis. *13 Bet visas pilsētas, kas stāvēja kalnos, Israēls nesadedzināja, tikai Hacoru Jozua sadedzināja. 14 Un visu šo pilsētu laupījumu un visus lopus Israēla bērni laupīja sev, bet visus cilvēkus tie kāva ar zobena asmeni, tiekāms tie tos izdeldēja; tie neatlicināja neviena, kam bija dvaša. 15 Kā Tas KUNGS Mozum, Savam kalpam, bija pavēlējis, tā Mozus pavēlēja Jozuam, un tā Jozua darīja; viņš neatrāva ne vārda no visa, ko Tas KUNGS Mozum bija pavēlējis. *16 Tā Jozua ieņēma visu šo zemi, kalnus un visu dienvidu zemi, un visu Gošenes zemi, un ieleju, un klajumu, un Israēla kalnus ar viņu ieleju, 17 no Hālaka kalna, kas uz augšu stiepjas uz Seīru līdz Baāl-Gadai Lebanona klajumā, Hermona kalna pakājē; viņš gūstīja arī visus viņu ķēniņus, tos sita un nokāva. 18 Ilgu laiku Jozua pret visiem šiem ķēniņiem karoja. 19 Nevienas pilsētas nebija, kas ar labu Israēlam būtu padevusies, kā vien hīvieši, kas Gibeonā dzīvoja. Viņi visas ieņēma ar karošanu. *20 Jo tas bija no Tā KUNGA, ka tie savu sirdi apcietināja, lai karā ietu pret Israēlu, ka Viņš tos izdeldētu, lai tiem nekāda žēlastība nenotiktu, bet lai Viņš tos nomaitātu, kā Tas KUNGS Mozum bija pavēlējis. 21 Tanī laikā Jozua nāca un izsakņoja anākiešus no kalniem, no Hebronas, no Debiras, no Ānabas, no visiem Jūdas kalniem un no visiem Israēla kalniem, un Jozua tos izdeldēja ar viņu pilsētām. *22 Neviens no anākiešiem neatlika Israēla bērnu zemē, tik vien Gazā, Gatā un Ašdodā tie atlika. 23 Tā Jozua ieņēma visu zemi, kā Tas KUNGS uz Mozu bija runājis, un Jozua to Israēlam nodeva par mantojamu tiesu, to dalīdams pēc viņu ciltīm, un zemei tika miers no karošanas.