Mozus dziesma, 1; ziņa par Mozus nāvi, 48

1 "Ņemiet vērā, debesis, jo es runāšu, un zeme lai dzird manas mutes vārdus. 2 Mana mācība lai līst kā lietus, un mana valoda lai pil kā rasa, kā lietutiņš uz zaļumu un kā lāses uz zāli. *3 Jo es slavēšu Tā KUNGA Vārdu; dodiet godu mūsu Dievam. 4 Viņš ir akmens kalns, Viņa darbs ir pilnīgs, jo visi Viņa ceļi ir tiesa; Dievs ir patiesība un bez viltus, Viņš ir taisns un patiesīgs. 5 Pret Viņu tie apgrēkojušies; tie nav Viņa bērni, bet sev par kaunu, nikna un netikla cilts. *6 Vai jūs Tam KUNGAM tā atmaksājat, tu ģeķīgā un negudrā tauta? Vai Viņš nav tavs tēvs, kam tu piederi, kas tevi radījis un taisījis? 7 Piemini senās dienas, ņemiet vērā gadus no radu radiem, vaicā savam tēvam, tas tev to stāstīs, saviem vecajiem, tie tev to sacīs. 8 Kad Visuaugstākais tautām deva viņu daļas un šķīra cilvēku bērnus, tad Viņš tautām cēla robežas pēc Israēla bērnu skaita. *9 Jo Tā KUNGA daļa ir Viņa ļaudis, Jēkabs ir Viņa īpašs mantojums. 10 Viņš to atrada tuksneša zemē, briesmīgā kaukšanas postažā, Viņš to pasargāja kā Savu acuraugu. *11 Kā ērglis nomodā par savu ligzdu un lidinājas pār saviem bērniem, izpleš savus spārnus un tos uzņem, un tos nes uz saviem spārniem, 12 tā Tas KUNGS vien tos vadīja, un sveša dieva nebija ar viņu. 13 Viņš to spēcīgi vadīja pār zemes augstumiem, to ēdināja ar tīruma augļiem un to zīdīja ar medu no klints un ar eļļu no cieta akmens, *14 ar sviestu no govīm un pienu no avīm, līdz ar jēru taukiem, un ar Bāšānas auniem un āžiem ar taukām nierēm, tīriem trekniem kviešiem un vīnogu sulu - vīna ogu asinis tu dzēri, vīnu. 15 Kad Ješuruns* kļuva trekns, tad viņš spēra - tu kļuvi trekns un tukls, un resns - tad viņš atstāja Dievu, savu Radītāju, un nicināja savas pestīšanas akmens kalnu. 16 Tie Viņu tirināja caur svešiem (dieviem), caur negantībām tie Viņu apkaitināja. 17 Tie upurēja jodiem, nedievam, dieviem, ko tie nepazina, jauniem, kas nesen cēlušies, ko jūsu tēvi nav bijušies. *18 Akmens kalnu, kas tevi dzemdināja, tu atstāji un aizmirsi Dievu, kas tevi radījis. 19 Kad Tas KUNGS to redzēja, tad Viņš atmeta īgnumā Savus dēlus un Savas meitas 20 un sacīja: Es paslēpšu Savu vaigu no viņiem, Es redzēšu, kā tiem pēc tam klāsies, jo tie ir netikla tauta, bērni bez ticības. 21 Viņi Mani uz greizsirdību* ir kaitinājuši caur nedievu, viņi Mani ir sadusmojuši caur savām nelietībām; tad arī Es viņus uz greizsirdību kaitināšu caur netautu, caur ģeķīgu tautu Es viņus sadusmošu. *22 Jo uguns ir iedegusies no Manām dusmām un degs līdz visdziļākajai ellei, un aprīs zemi ar viņas augļiem, un iededzinās kalnu pamatus. *23 Es sakrāšu pār tiem ļaunumus, Savas bultas Es uz tiem izšaušu. 24 Badā tiem būs izģinst, mēris un rūgtas sērgas tos aprīs, Es sūtīšu zvēru zobus pret tiem un pīšļos līdēju čūsku dzeloņus. 25 Ārā tos postīs zobens un iekšā briesmas, kā jaunekļus, tā jaunavas, zīdāmos līdz ar sirmgalvjiem. 26 Es sacītu: Es tos izputināšu, Es izdeldēšu viņu piemiņu starp cilvēkiem, - 27 ja Es nebītos, ka viņu ienaidnieki Mani sadusmotu, ka viņu spaidītāji nesaprazdami sacītu: mūsu roka ir augsta, un ne Tas KUNGS to visu darījis. 28 Jo tie ir ļaudis bez padoma, un saprašanas tiem nav. 29 Ak, kaut viņi būtu gudri to saprast un ņemtu vērā, kā tiem beigu* galā klāsies. 30 Kā viens var vajāt tūkstošus, un kā divi var dzenāt desmit tūkstošus? Vai ne tāpēc, ka viņu akmens kalns tos ir pārdevis un Tas KUNGS tos ir nodevis. 31 Jo viņu akmens kalns nav kā mūsu akmens kalns, par to mūsu ienaidnieki paši ir spriedēji. 32 Jo viņu vīna koks ir no Sodomas vīna koka un no Gomoras laukiem; viņu vīna ķekari ir žults ķekari, tiem ir rūgtas ogas. *33 Viņu vīns ir pūķu siekalas un briesmīga odžu žults. 34 Vai tas nav pie Manis paslēpts, aizzīmogots Manā padomā. 35 Man pieder atriebšana un atmaksāšana, uz laiku, kad viņu kāja slīdēs; jo viņu posta diena ir tuvu, un viņu liktenis nāk steigšus. *36 Jo Tas KUNGS tiesās Savus ļaudis un par Saviem kalpiem Viņš apžēlosies, kad Viņš redzēs, ka spēks ir izzudis, ka beigti mazs un liels. 37 Tad Viņš sacīs: kur ir viņu dievi, akmens kalns, uz ko tie cerēja? 38 Viņu upura taukus tie ēda, viņu dzeramā upura vīnu tie dzēra - lai viņi ceļas un jums palīdz, ka jums ir patvērums. *39 Raugiet nu, ka Es, Es Tas esmu, un neviena nav, kā vien Es! Es nonāvēju un daru dzīvu, Es ievainoju un dziedinu, un glābēja nav no Manas rokas. *40 Jo Es paceļu pret debesīm Savu roku un saku: tik tiešām, ka Es dzīvoju mūžīgi! 41 Kad Es trīšu Sava zobena zibeni un Mana roka izstiepsies uz sodību, tad Es atkal atriebšos Saviem pretiniekiem un atmaksāšu Saviem ienaidniekiem. 42 Es dzirdināšu Savas bultas ar asinīm - un Mans zobens ēdīs miesas - ar nokauto un gūstīto asinīm, no ienaidnieku varenām galvām. 43 Gavilējiet, tautas, par Viņa ļaudīm! - jo Viņš atriebj Savu kalpu asinis un atriebjas Saviem pretiniekiem, un apžēlojas par Savu zemi un par Saviem ļaudīm." *44 Un Mozus nāca un runāja visus šīs dziesmas vārdus, visiem ļaudīm dzirdot, viņš un Jozua, Nūna dēls. 45 Kad Mozus bija beidzis runāt visus šos vārdus uz visu Israēlu, 46 tad viņš uz tiem sacīja: "Lieciet pie sirds visus šos vārdus, ko es šodien jums apliecināju; tos jums būs pavēlēt saviem bērniem, ka tie tur un dara visus šīs bauslības vārdus. 47 Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība, un caur šo vārdu jūs ilgi dzīvosiet zemē, ko jūs ejat iemantot pāri Jardānai." 48 Un Tas KUNGS runāja uz Mozu tai pašā dienā, sacīdams: 49 "Kāp uz šo Abarima kalnu, tas ir Nebo kalns Moāba zemē iepretī Jērikai, un skati Kanaāna zemi, ko Es Israēla bērniem došu iemantot. *50 Un tev būs mirt uz tā kalna, kur tu uzkāpsi, un tapt piepulcinātam pie saviem ļaudīm, kā Ārons, tavs brālis, nomira uz Hora kalna un tapa piepulcināts pie saviem ļaudīm; *51 tādēļ ka jūs Israēla bērnu vidū esat noziegušies pret Mani pie Merības (strīdu) ūdens Kādēšā, Cina tuksnesī, tāpēc ka jūs Mani neesat svētījuši Israēla bērnu vidū. 52 Jo tu redzēsi to zemi savā priekšā, bet tu tur nenonāksi, zemē, ko Es došu Israēla bērniem."