Jeftus uzvara un solījums

1 Gileādietis Jeftus bija stiprs karavīrs, bet viņš bija maukas bērns, ko Gileāds bija dzemdinājis. 2 Kad Gileāda sieva viņam bērnus dzemdēja un šīs sievas bērni pieauga, tad tie Jeftu izdzina un uz to sacīja: "Tev nebūs mantot mūsu tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls." 3 Tad Jeftus bēga no saviem brāļiem un dzīvoja Tobas zemē, un pie Jeftus sapulcējās nelieši un izgāja līdz ar viņu. 4 Un pēc kāda laika Amona bērni karoja pret Israēlu. 5 Un, kad Amona bērni pret Israēlu karoja, tad Gileādas vecaji nogāja, lai Jeftu atvestu no Tobas zemes. 6 Un tie sacīja uz Jeftu: "Nāc un esi mums par vadoni, un karosim pret Amona bērniem." 7 Bet Jeftus sacīja uz Gileādas vecajiem: "Vai jūs mani neesat ienīduši un mani izdzinuši no mana tēva nama? Kāpēc tad jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdas?" 8 Un Gileādas vecaji sacīja uz Jeftu: "Tāpēc mēs tagad pie tevis esam griezušies, ka tev būs iet ar mums un karot pret Amona bērniem; un tev jābūt par galvu mums, visiem Gileāda iedzīvotājiem." 9 Un Jeftus sacīja uz Gileādas vecajiem: "Ja jūs mani atpakaļ vedat, karot pret Amona bērniem, un, kad Tas KUNGS tos nodos manā priekšā, tad es jums būšu par galvu." 10 Un Gileādas vecaji sacīja uz Jeftu: "Lai Tas KUNGS dzird mūsu sarunu, ja mēs tā nedarīsim, kā tu esi runājis." 11 Tad Jeftus gāja kopā ar Gileādas vecajiem, un ļaudis viņu iecēla sev par galvu un par vadoni, un Jeftus runāja visus savus vārdus Tā KUNGA priekšā Micpā. 12 Un Jeftus sūtīja vēstnešus pie Amona bērnu ķēniņa un sacīja: "Kas tev ar mani, ka tu pie manis esi nācis, karot pret manu zemi?" 13 Un Amona bērnu ķēniņš sacīja uz Jeftus vēstnešiem: "Tāpēc ka Israēls paņēmis manu zemi, kad viņš no Ēģiptes atnāca, no Arnonas līdz Jabokai un līdz Jardānai; tad nu atdod man to ar labu." *14 Bet Jeftus sūtīja atkal vēstnešus pie Amona bērnu ķēniņa. 15 Un uz to sacīja: "Tā saka Jeftus: Israēls nav ņēmis ne Moāba zemi, ne Amona bērnu zemi. 16 Jo, kad viņš no Ēģiptes izgāja, tad Israēls gāja pa tuksnesi līdz Sarkanai* jūrai un nāca uz Kādēšu. 17 Un Israēls sūtīja vēstnešus pie Edoma ķēniņa un sacīja: ļauj man jel iet caur tavu zemi, bet Edoma ķēniņš neklausīja. Un viņš sūtīja arī pie Moāba ķēniņa; tas arī negribēja. Tā Israēls palika Kādēšā. *18 Pēc tam viņš staigāja pa tuksnesi un apgāja ap Edoma zemi un Moāba zemi un nāca no austrumu puses uz Moāba zemi; un tie apmetās viņpus Arnonas, bet tie nenāca moābiešu robežās, jo Arnona ir moābiešu robeža. 19 Bet Israēls sūtīja vēstnešus pie Sihona, amoriešu ķēniņa, kas bija Hešbonas ķēniņš, un Israēls uz viņu sacīja: ļauj mums jel iet caur tavu zemi līdz savai vietai. *20 Bet Sihons Israēlam neuzticējās, ka tas tam būtu ļāvis iet caur savām robežām, bet Sihons sapulcēja visus savus ļaudis, un tie apmetās Jahācā un karoja pret Israēlu. 21 Un Tas KUNGS, Israēla Dievs, nodeva Sihonu un visus viņa ļaudis Israēla rokā, ka tie tos sakāva, un Israēls iemantoja visu zemi no amoriešiem, kas tai zemē dzīvoja. *22 Un tie ieņēma visas amoriešu robežas no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jardānai. 23 Tā nu Tas KUNGS, Israēla Dievs, izdzinis amoriešus Savu Israēla ļaužu priekšā, un tu gribi ieņemt* to zemi? 24 Vai tev to nebūs paturēt, ko tavs dievs Kemošs tev ir devis? Un mēs gribam paturēt visu to, ko Tas KUNGS, mūsu Dievs, mums ir devis. *25 Un tagad, vai tu esi labāks nekā Balāks, Cipora dēls, Moāba ķēniņš? Vai tas ar Israēlu tiesājies, vai tas pret viņiem karojis? *26 Kamēr Israēls dzīvojis Hešbonā un tās ciemos un Aroērā un tās ciemos, un visās pilsētās, kas pie Arnonas, trīs simti gadus, - kāpēc tu tanī laikā tos neesi atņēmis? 27 Un es pret tevi neesmu grēkojis, bet tu dari pret mani ļaunu, pret mani karodams. Tas KUNGS, kas ir Soģis, lai šodien tiesā starp Israēla bērniem un Amona bērniem." 28 Bet Amona bērnu ķēniņš neklausīja Jeftus vārdiem, ko viņš pie tā bija sūtījis. 29 Tad Tā KUNGA Gars nāca uz Jeftu, un viņš gāja caur Gileādu un Manasi, un viņš gāja uz Micpu Gileādā un no Micpas Gileādā viņš gāja pret Amona bērniem. 30 Un Jeftus solīja solījumu Tam KUNGAM un sacīja: "Ja Tu Amona bērnus dosi manā rokā, 31 tad tam, kas no mana nama durvīm man nāks pretī, kad es ar mieru no Amona bērniem griezīšos atpakaļ, būs piederēt Tam KUNGAM, un es to upurēšu par dedzināmo upuri." 32 Tad Jeftus gāja pret Amona bērniem, lai cīnītos ar tiem, un Tas KUNGS tos nodeva viņa rokā. 33 Un viņš tos kāva varen lielā kaušanā, no Aroēra, kamēr nāk uz Minitu, divdesmit pilsētas, un līdz vīna kalnu klajumiem; tā Amona bērni tapa pazemoti Israēla bērnu priekšā. 34 Kad Jeftus nāca uz Micpu pie sava nama, redzi, tad viņa meita viņam izgāja pretī ar bungām un stabulēm, un viņa bija viņam vienīgā, un viņam nebija bez tās ne dēla, ne meitas. *35 Un, kad viņš to redzēja, tad viņš saplosīja savas drēbes un sacīja: "Ak mana meita! Tu mani lauztin esi salauzusi, un tu mani apbēdini, jo es savu muti esmu atdarījis Tā KUNGA priekšā un nevaru atkāpties." 36 Un viņa uz to sacīja: "Mans tēvs, ja tu savu muti Tā KUNGA priekšā esi atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes izgājis, kad Tas KUNGS tevi atriebis pie taviem ienaidniekiem, Amona bērniem." 37 Un viņa sacīja uz savu tēvu: "Lai man tā notiek; dod man divus mēnešus, ka es eju un noeju kalnos, un apraudu savu jaunavību, es ar savām biedrenēm." 38 Un viņš sacīja: "Ej!" Un viņš to atlaida divus mēnešus. Tad viņa nogāja ar savām biedrenēm un apraudāja kalnos savu jaunavību. 39 Un pēc diviem mēnešiem tā atgriezās pie sava tēva, un viņš tai darīja pēc sava solījuma, ko viņš bija solījis, un viņa vīra neatzina. 40 Un Israēlā palika par likumu, ka Israēla meitas ik gadus nogāja pieminēt* gileādieša Jeftus meitu četras dienas gadā.