Abīmelehs nokauj savus brāļus un uzņemas valdīšanu; Jotāma līdzība; Abīmeleha gals

1 Un Abīmelehs, Jerub-Baāla dēls, gāja uz Šehemu pie savas mātes brāļiem un runāja uz tiem un uz visiem savas mātes tēva nama radiem un sacīja: 2 "Runājiet, lūdzami, visiem namniekiem dzirdot Šehemā: kas jums ir labāk, vai ka septiņdesmit vīri, visi Jerub-Baāla dēli, pār jums valda vai viens vīrs pār jums valda? Pieminiet mani arīdzan esam jūsu kaulu un jūsu miesu." 3 Tad viņa mātes brāļi viņa dēļ runāja, visiem namniekiem dzirdot, Šehemā visus šos vārdus un viņu sirds nosliecās uz Abīmeleha pusi, jo tie sacīja: "Viņš ir mūsu brālis." 4 Un tie viņam deva septiņdesmit sudraba šekeļu no Baāl-Berīta nama, un Abīmelehs ar tiem saderēja neliešus un nebēdniekus, kas viņam sekoja. 5 Un viņš nāca sava tēva namā uz Ofru un nokāva savus brāļus, Jerub-Baāla bērnus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens; bet Jotāms, Jerub-Baāla jaunākais dēls, atlika, jo viņš bija paslēpies. 6 Tad visi Šehemas namnieki sapulcējās un viss Millus nams, un tie nogāja un iecēla Abīmelehu par ķēniņu pie piemiņas ozola, kas ir Šehemā. 7 Kad to pateica Jotāmam, tad viņš nogāja un nostājās Gerizīma kalna paša galā un pacēla savu balsi, un sauca, un sacīja: "Klausieties mani, jūs Šehemas namnieki, tad Dievs arī jūs klausīs. 8 Koki gāja, lai pār sevi svaidītu ķēniņu, un sacīja uz eļļas koku: esi ķēniņš pār mums. 9 Bet eļļas koks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu taukumu, ko Dievs un cilvēki pie manis slavē, un noiet un līgoties pāri kokiem? 10 Tad koki sacīja uz vīģes koku: nāc tu, esi ķēniņš pār mums! 11 Bet vīģes koks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu saldumu un savus labos augļus un noiet un līgoties pāri kokiem? 12 Tad koki sacīja uz vīnakoku: nāc tu un esi ķēniņš pār mums! 13 Bet vīnakoks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu vīnu, kas dievus un cilvēkus iepriecina, un noiet un līgoties pāri kokiem? 14 Tad visi koki sacīja uz ērkšķu krūmu: nāc tu un esi ķēniņš pār mums! 15 Tad ērkšķu krūms uz kokiem sacīja: kad jūs tiešām mani svaidiet sev par ķēniņu, tad nāciet un uzticieties manai paēnai, bet, ja ne, tad lai uguns iziet no ērkšķu krūma un norij Lebanona ciedru kokus. 16 Un tagad, vai jūs esat taisni un pareizi darījuši, Abīmelehu celdami par ķēniņu, un vai jūs esat labi darījuši Jerub-Baālam un viņa namam un viņam darījuši pēc viņa roku nopelna? 17 Jo mans tēvs jūsu dēļ karojis, savu dzīvību netaupīdams, un jūs ir izglābis no midiāniešu rokas, 18 bet jūs šodien esat cēlušies pret mana tēva namu un nokāvuši viņa dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens, un esat iecēluši Abīmelehu, 19 Ja jūs šodien taisni un pareizi esat darījuši Jerub-Baālam un viņa namam, tad priecājieties par Abīmelehu un lai viņš arīdzan priecājās par jums. 20 Bet, ja ne, tad lai uguns iziet no Abīmeleha un norij Šehemas namniekus un Millus namu, un lai uguns iziet no Šehemas namniekiem un no Millus nama un norij Abīmelehu." 21 Tad Jotāms bēga un aizbēga uz Beēru un dzīvoja tur, no sava brāļa Abīmeleha bīdamies. 22 Kad Abīmelehs trīs gadus bija valdījis pār Israēlu, 23 tad Dievs sūtīja ļaunu garu starp Abīmelehu un Šehemas namniekiem, un Šehemas namnieki turējās viltīgi pret Abīmelehu, 24 ka varas darbs, kas nodarīts septiņdesmit Jerub-Baāla dēliem, nāktu un viņa asinis atgrieztos uz Abīmelehu, viņu brāli, kas tos bija nokāvis, un uz tiem, kas bija stiprinājuši viņa rokas, lai nokautu savus brāļus. 25 Un Šehemas namnieki sūtīja kādus, kas ar viltu uz viņu glūnēja kalna virsotnēs, un tie visus aplaupīja, kas pa ceļu gāja, un tas tika sacīts Abīmeleham. 26 Un Gaals, Ebeda dēls, nāca ar saviem brāļiem un gāja uz Šehemu, un Šehemas namnieki viņam uzticējās. 27 Un (viņi) izgāja uz lauku un nolasīja savus vīna kalnus un izspieda ogas, un svinēja prieka svētkus, un gāja sava dieva namā, un ēda un dzēra, un lādēja Abīmelehu. 28 Un Gaals, Ebeda dēls, sacīja: "Kas ir Abīmelehs, un kas ir Šehems, ka mums viņam būs kalpot? Vai tas nav Jerub-Baāla dēls un Zebuls viņa uzraugs? Kalpojiet labāk Hamora, Šehema tēva, vīriem, jo kāpēc lai mēs viņam kalpojam? 29 Ak, kaut šie ļaudis būtu manā rokā, gan es Abīmelehu izdzītu." Un uz Abīmelehu viņš sacīja: "Vairo savu karaspēku un nāc ārā." 30 Kad Zebuls, pilsētas virsnieks, Gaala, Ebeda dēla, vārdus dzirdēja, tad viņš apskaitās 31 un sūtīja slepeni vēstnešus pie Abīmeleha, un sacīja: "Redzi, Gaals, Ebeda dēls, un viņa brāļi ir nākuši uz Šehemu, un, redzi, tie ceļ dumpi pret tevi pilsētā. 32 Un tagad celies naktī, tu un ļaudis, kas pie tevis, un paslēpies laukā; 33 Un no rīta agri, kad saule lec, tad celies un uzbrūc pilsētai, un, redzi, kad viņš un ļaudis, kas pie viņa, ies ārā tev pretī, tad dari viņam, kā tava roka māk." 34 Tad Abīmelehs un visi ļaudis, kas pie viņa bija, cēlās naktī un paslēpās pret Šehemu četros pulkos. 35 Un Gaals, Ebeda dēls, izgāja ārā un stāvēja pilsētas vārtu priekšā. Tad Abīmelehs un ļaudis, kas bija pie viņa, cēlās, kur bija apslēpušies. 36 Kad Gaals ieraudzīja ļaudis, tad viņš sacīja uz Zebulu: "Redzi, no kalnu virsotnēm nāk ļaudis." Bet Zebuls uz to sacīja: "Kalnu ēnas tev šķiet cilvēki esam." 37 Tad Gaals vēl runāja un sacīja: "Redzi, ļaudis nāk no virsotnēm un viens pulks nāk pa ceļu no Burvju ozola puses." 38 Tad Zebuls uz viņu sacīja: "Kur tagad ir tava mute, ar ko tu sacīji: kas ir Abīmelehs, ka lai tam kalpojam? Vai šie nav ļaudis, ko tu esi apsmējis? Izej tagad ārā un karo pret viņu." 39 Un Gaals izgāja Šehemas namnieku priekšā un karoja pret Abīmelehu. 40 Un Abīmelehs to vajāja, un tas bēga no viņa, un daudzi krita nokauti līdz vārtiem. 41 Un Abīmelehs palika Arumā, bet Zebuls izdzina Gaalu un viņa brāļus, ka tie Šehemā nepalika. 42 Un notika otrā dienā, ka ļaudis gāja uz lauku, un tas tika sacīts Abīmeleham. 43 Tad viņš ņēma tos (kara) ļaudis un sadalīja trīs pulkos, un paslēpās laukā. Un viņš skatījās, un redzi - ļaudis izgāja no pilsētas; tad viņš cēlās pret tiem un tos nokāva. 44 Un Abīmelehs un pulki, kas bija pie viņa, uzbruka un nostājās pilsētas vārtu priekšā, bet divi pulki uzbruka visiem, kas bija laukā, un tos nokāva. 45 Un Abīmelehs karoja pret pilsētu visu dienu un ieņēma pilsētu, un nokāva ļaudis, kas tanī bija, un nopostīja pilsētu un pārkaisīja to ar sāli. 46 Kad nu visi Šehemas pils namnieki to dzirdēja, tad tie gāja dieva Berīta cietokšņa* tornī. 47 Un Abīmeleham tas tika sacīts, ka visi Šehemas pils namnieki bija sapulcējušies. 48 Tad Abīmelehs gāja uz Calmona kalnu, viņš un visi ļaudis, kas bija pie viņa, un Abīmelehs ņēma cirvi savā rokā un nocirta koka zaru, un to uzcēla un lika uz savu kamiesi, un sacīja uz ļaudīm, kas bija pie tā: "Ko esat redzējuši mani darām, to dariet steigšus tāpat." 49 Tad arī visi ļaudis nocirta ikkatrs zaru un sekoja Abīmeleham, un tos pielika pie stiprā torņa un aizdedzināja* torni ar uguni, ka visi Šehemas pils ļaudis nomira līdz tūkstoš vīru un sievu. 50 Un Abīmelehs gāja uz Tebecu un apmetās pret Tebecu un to ieņēma. 51 Bet pilsētas vidū bija stipra pils, uz turieni visi vīri un sievas, un visi pilsētas namnieki bēga un ieslēdzās, un uzkāpa uz pils jumta. 52 Tad Abīmelehs nāca pie pils un karoja pret to, un piegāja pie pils durvīm, lai viņu sadedzinātu ar uguni. 53 Tad kāda sieva nometa dzirnakmens gabalu uz Abīmeleha galvas un satrieca viņa galvaskausu. *54 Tad viņš steigšus piesauca puisi, savu bruņu nesēju, un uz to sacīja: "Izvelc savu zobenu un nokauj mani, lai par mani nesaka: sieva viņu nokāvusi." Un viņa puisis to nodūra, ka viņš nomira. 55 Kad Israēla vīri redzēja, ka Abīmelehs bija nomiris, tad tie gāja ikkatrs uz savām mājām. 56 Tā Dievs Abīmeleham atmaksāja ļaunumu, ko viņš bija darījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus. 57 Un Dievs Šehemas vīriem atmaksāja visu ļaunumu pār viņu galvām, un Jotāma, Jerub-Baāla dēla, lāsti nāca pār tiem.