Elija bēg no Izebeles un nonāk tuksnesī. Eņģelis viņu ēdina un Dievs viņu iepriecina. Elīša tiek aicināts par pravieti

1 Un Ahabs izstāstīja Izebelei visu, ko Elija bija darījis, un visu, kā viņš praviešus ar zobenu bija nokāvis. 2 Tad Izebele sūtīja vēstnesi pie Elijas un lika sacīt: "Lai dievi man dara tā un vēl vairāk, ja es rīt ap šo laiku neatdaru tavai dvēselei tāpat kā visām viņu dvēselēm." 3 Kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās un aizgāja savas dzīvības dēļ, un nonāca Bēršebā, kas ir Jūdā, un atstāja tur savu puisi. 4 Bet viņš pats dienas gājumu gāja tuksnesī un nāca, un apsēdās zem paegļu krūma, un vēlējās, ka viņa dvēsele mirtu, un sacīja: "Pietiek! Tagad, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks nekā mani tēvi." 5 Un viņš apgūlās un aizmiga zem paegļu krūma. Un, redzi, eņģelis viņu aizskāra un uz viņu sacīja: "Celies, ēd!" 6 Un viņš skatījās atpakaļ, un, redzi, viņa galvgalī bija karaša, uz oglēm cepta, un krūze ar ūdeni. Un viņš ēda un dzēra, un atkal apgūlās. 7 Un Tā KUNGA eņģelis nāca atkal otro reizi un to aizskāra, un sacīja: "Celies, ēd, jo tev ir garš ceļš priekšā." 8 Tā viņš cēlās un ēda, un dzēra, un gāja ar šīs barības spēku četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam. 9 Un viņš tur iegāja vienā alā un palika tur pa nakti. Un, redzi, Tā KUNGA vārds nāca pār to, un Viņš uz to sacīja: "Ko tu šeit dari, Elija?" 10 Un tas sacīja: "Degt esmu dedzis par Tā KUNGA, Dieva Cebaota, godu;* jo Israēla bērni Tavu derību atstājuši un Tavus altārus nolauzījuši, un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši, un es viens esmu atlicis, un tie meklē manu dzīvību, lai to atņemtu." *11 Un Viņš sacīja: "Izej un nostājies kalnā Tā KUNGA priekšā." Un, redzi, Tas KUNGS gāja garām, un liela briesmīga vētra, kas kalnus saplosīja un klintis sašķēla, Tā KUNGA priekšā, bet Tas KUNGS nebija vētrā. Un pēc vētras bija zemestrīce, bet Tas KUNGS nebija zemestrīcē. 12 Un pēc zemestrīces nāca uguns, bet Tas KUNGS nebija ugunī. Un pēc uguns nāca klusa un lēna vēsma. 13 Un, kad Elija to dzirdēja, tad viņš apklāja savu vaigu ar savu mēteli un izgāja, un stāvēja alas priekšā, un, redzi, balss uz to nāca un sacīja: "Ko tu šeit dari, Elija?" *14 Un viņš sacīja: "Degt esmu dedzis par Tā KUNGA, Dieva Cebaota, godu; jo Israēla bērni Tavu derību atstājuši, Tavus altārus nolauzījuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši, un es viens esmu atlicis, un tie meklē manu dzīvību, lai to atņemtu." *15 Un Tas KUNGS uz to sacīja: "Ej un griezies atpakaļ pa savu ceļu, pa tuksnesi uz Damasku, un, tur nonācis, svaidi Hazaēli par ķēniņu pār Sīriju. 16 Un Jehu, Nimšus dēlu, svaidi par ķēniņu pār Israēlu, un Elīšu, Šafata dēlu no Abel-Meholas, svaidi par pravieti savā vietā. *17 Un notiks, kas no Hazaēla zobena izglābsies, to nokaus Jehus, un, kas no Jehus zobena izglābsies, to nokaus Elīša. 18 Un Es atlicināšu Israēlā septiņus tūkstošus, visus, kas savus ceļus nav locījuši Baāla priekšā, un visus, kas ar savu muti viņu nav skūpstījuši." *19 Tad viņš no turienes aizgāja un atrada Elīšu, Šafata dēlu, un tas ara; divpadsmit jūgi vēršu bija viņa priekšā, un viņš pats bija pie divpadsmitā, un Elija piegāja pie viņa un uzmeta viņam savu mēteli. 20 Tad viņš atstāja vēršus un skrēja aiz Elijas, un sacīja: "Ļauj man jel noskūpstīt savu tēvu un savu māti, tad es tev sekošu." Un viņš uz to sacīja: "Ej un nāc atpakaļ, jo ko es tev esmu darījis?" *21 Un viņš atgriezās atpakaļ un ņēma vienu jūgu vēršu, un tos nokāva, un vārīja viņu gaļu ar viņu rīku kokiem, un deva to ļaudīm ēst. Tad viņš cēlās un sekoja Elijam, un tam kalpoja.