Dāvids nokauj Goliātu

1 Un filistieši sapulcināja savu karaspēku uz karu un sapulcējās Soho, vienā Jūdas cilts pilsētā, un apmeta savu nometni Efes-Damimā starp Soho un Azeku. 2 Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās ozolu ielejā un taisījās karot pret filistiešiem. 3 Un filistieši stāvēja uz kalna vienā pusē, un Israēla ļaudis stāvēja uz kalna otrā pusē, un ieleja bija starp viņiem. 4 Tad viens stiprinieks izgāja no filistiešu nometnes, vārdā Goliāts, no Gatas; viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. 5 Un tam galvā bija vara cepure, un tam bija zvīņainas krūšu bruņas, un krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši šekeļu vara, 6 un ap viņa lieliem bija lielu bruņas no vara un vara šķēps uz pleciem. 7 Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, un viņa šķēpa asmens bija no seši simti šekeļiem dzelzs, un viņam pa priekšu gāja bruņu nesējs. 8 Un viņš nostājās un sauca uz Israēla pulkiem, un uz tiem sacīja: "Kāpēc jūs gribat iziet un stāties uz karu? Vai es neesmu filistietis un jūs Saula kalpi? Izmeklējiet no sevis vienu, kas pie manis nāk lejā. 9 Ja tas ar mani varēs cīnīties un mani nokaus, tad mēs jums gribam būt par kalpiem, bet, ja es viņu pārvaru un viņu nokauju, tad jūs būsiet mums par kalpiem un mums kalposiet." 10 Un filistietis sacīja: "Es šodien Israēla pulkus esmu lamājis*; dodiet man vienu vīru, ka mēs viens ar otru cīnāmies." 11 Kad nu Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie iztrūcinājās un ļoti bijās. 12 Dāvids bija dēls efratietim no Bētlemes Jūdā, kura vārds bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, jau labi gados. *13 Un Isaja trīs vecākie dēli bija gājuši karā Saulam līdzi, un viņa triju dēlu vārdi, kas karā gāja, bija: Eliābs, pirmdzimtais, un viņa otrais, Abinadabs, un trešais Šimus. 14 Un Dāvids bija jaunākais; un trīs vecākie bija gājuši līdzi Saulam. 15 Bet Dāvids gāja un atgriezās no Saula, lai ganītu sava tēva avis Bētlemē. 16 Bet filistietis izgāja rītos un vakaros un rādījās tur četrdesmit dienas. 17 Tad Isajs sacīja uz savu dēlu Dāvidu: "Ņem saviem brāļiem vienu ēfu no šīm ceptām vārpām un šīs desmit maizes un steidzies nometnē pie saviem brāļiem. 18 Bet šos desmit sierus nones virsniekam pār tūkstoti, un apmeklē savus brāļus, kā tiem klājās, un ņem vienu zīmi no tiem." 19 Bet Sauls un šie, un visi Israēla vīri bija ozolu ielejā, karodami ar filistiešiem. 20 Tad Dāvids cēlās agri no rīta un atstāja avis pie gana, un ņēma (tās lietas) un nogāja, kā Isaja viņam bija pavēlējis, un nāca pie savestiem nometnes ratiem, un karaspēks izgāja uz karošanu un sacēla kara troksni. 21 Un israēlieši un filistieši nostājās uz kauju, pulks pret pulku. 22 Tad Dāvids nolika traukus pie mantu sarga un skrēja pie karapulkiem, un nāca un apsveicinājās ar saviem brāļiem. 23 Kad nu viņš vēl ar tiem runāja, redzi, tad nāca stiprinieks, vārdā Goliāts, filistietis no Gatas, no filistiešu karapulkiem, un runāja tos pašus vārdus, un Dāvids to dzirdēja. 24 Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru redzēja, tad tie viņa priekšā bēga un ļoti bijās. 25 Un Israēla vīri sacīja: "Vai jūs to vīru esat redzējuši, kas te nāk? Viņš nāk Israēlu lamāt. Un notiks, to vīru, kas šo nokaus, ķēniņš darīs ļoti bagātu un tam dos savu meitu par sievu, un atlaidīs viņa tēva namu no nodevām Israēlā." 26 Tad Dāvids runāja uz vīriem, kas pie viņa stāvēja, un sacīja: "Kas tam vīram būs, kas šo filistieti nokaus un novērsīs kaunu no Israēla? Jo kas viņš tāds, filistietis, neapgraizītais, ka tas dzīvā Dieva karapulkus lamā?" 27 Tad ļaudis viņam teica tos pašus vārdus un sacīja: "Tā un tā tam vīram darīs, kas viņu nokaus." 28 Bet Eliābs, viņa vecākais brālis, viņu dzirdēja ar vīriem runājam, un Eliābs apskaitās par Dāvidu un sacīja: "Kāpēc tad tu esi atnācis? Un pie kā tu mazo avju pulciņu tuksnesī esi pametis? Es gan zinu tavu lielību un tavu sirds blēdību, jo tu esi nācis kaušanos redzēt." 29 Tad Dāvids sacīja: "Ko tad nu es esmu darījis? Vai man nav brīv runāt?" 30 Un viņš griezās no tā pie cita un sacīja tos pašus vārdus. Un ļaudis tam atbildēja tāpat kā iepriekš. 31 Kad Dāvida runātie vārdi bija dzirdēti un tika sacīti Saulam, tad viņš to lika atvest. 32 Un Dāvids sacīja uz Saulu: "Lai nevienam sirds nezūd viņa dēļ. Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti." 33 Bet Sauls sacīja uz Dāvidu: "Tu nevari iet pret šo filistieti, ar viņu cīnīties. Jo tu esi zēns un viņš ir karavīrs no savas jaunības." 34 Tad Dāvids sacīja uz Saulu: "Tavs kalps ganīja sava tēva avis, tad nāca lauva un lācis un aiznesa avi no ganāmā pulka. 35 Un es to vajāju un to nokāvu, un izpestīju (avi) no tā rīkles. Kad viņš pret mani cēlās, tad es viņu grābu pie bārdas un to situ un nokāvu. 36 Tavs kalps ir gan lauvu, gan lāci nokāvis; tāpat būs ar šo neapgraizīto filistieti, kā vienu no tiem; jo viņš Dzīvā Dieva karapulkus ir lamājis." 37 Un Dāvids sacīja: "Tas KUNGS, kas mani izglābis no lauvas un no lāča, mani arī atpestīs no šā filistieša rokas." 38 Tad Sauls sacīja uz Dāvidu: "Ej tad, lai Tas KUNGS tev palīdz." Un Sauls apģērba Dāvidu savās paša drēbēs un lika vara cepuri viņa galvā, un to apģērba ar krūšu bruņām. 39 Un Dāvids apjoza viņa zobenu pār savām drēbēm un sāka staigāt, jo viņš tā nebija ieradis. Un Dāvids sacīja uz Saulu: "Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā ieradis." Un Dāvids to novilka no sevis nost. 40 Un viņš ņēma savu zizli rokā un izmeklēja piecus gludus oļus no upes un tos lika gana tarbā, kas viņam bija, proti, tai kulē, un viņa linga bija viņa rokā. Tā tas gāja filistietim pretī. 41 Un filistietis nāca Dāvidam arvien tuvāk, un viņa bruņu nesējs viņam pa priekšu. 42 Kad nu filistietis skatījās un Dāvidu redzēja, tad viņš to izsmēja, jo tas bija jauneklis sārtiem vaigiem un skaistu izskatu. *43 Un filistietis sacīja uz Dāvidu: "Vai es esmu suns, ka tu ar koku pie manis nāc?" Un filistietis lādēja Dāvidu pie saviem dieviem. 44 Un filistietis sacīja uz Dāvidu: "Nāc šurp pie manis, es tavu miesu došu putniem zem debess un zvēriem laukā." 45 Bet Dāvids sacīja uz filistieti: "Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un priekšturamām bruņām, bet es nāku pie tevis Tā KUNGA Cebaot vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, ko tu esi zaimojis. *46 Šodien Tas KUNGS tevi nodos manā rokā, ka es tevi nokauju un tavu galvu tev noņemu, un filistiešu nometnes maitas dodu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, un visa pasaule atzīs, ka Israēlam ir Dievs. 47 Un visi šie pulki atzīs, ka Tas KUNGS neizglābj ar zobenu un šķēpu: jo karš pieder Tam KUNGAM, Tas jūs nodos mūsu rokā." 48 Un notika, kad nu filistietis cēlās un nāca un tuvojās Dāvidam, tad Dāvids steidzās un skrēja uz karapulkiem, pretī filistietim. 49 Un Dāvids bāza roku tarbā un izņēma vienu oli, un meta ar lingu, un iesvieda filistietim pašā pierē, tā ka akmens viņa pierē ieskrēja, un tas krita uz savu vaigu pie zemes. 50 Tā Dāvids pārvarēja filistieti ar lingu un oli un kāva filistieti, un to nokāva, bet Dāvidam zobena nebija rokā. 51 Tad Dāvids pieskrēja un nostājās pie filistieša, un ņēma viņa zobenu, un to izvilka no maksts, un to nokāva, un tam nocirta ar to galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu varenais bija miris, tad tie bēga. 52 Un Israēla un Jūdas vīri cēlās un gavilēja, un vajāja filistiešus, kamēr nāk ielejā un līdz pašiem Ekronas vārtiem; un filistiešu nokautie krita uz Šaāraimas ceļa un līdz Gatai, un līdz Ekronai. *53 Un Israēla bērni atgriezās atpakaļ no filistiešu dzīšanas un aplaupīja viņu nometni. 54 Un Dāvids ņēma filistieša galvu un to nonesa uz Jeruzālemi, bet viņa bruņas viņš nolika savā teltī. 55 Bet, kad Sauls redzēja Dāvidu izejam pret filistieti, tad tas uz Abneru, kara lielkungu, sacīja: "Kā dēls ir šis jauneklis, Abner?" Tad Abners sacīja: "Tik tiešām, ka tava dvēsele dzīva, ķēniņ, to es nezinu." 56 Tad ķēniņš sacīja: "Vaicā jel, kā dēls šis jauneklis ir?" 57 Kad Dāvids atgriezās no filistieša kaušanas, tad Abners viņu ņēma un veda Saula priekšā, un filistieša galva bija viņa rokā. 58 Un Sauls uz to sacīja: "Kā dēls tu esi, puisi?" Dāvids sacīja: "Tava kalpa bētlemieša Isaja dēls."