Samuēls mirst; Nābala ģeķība; Dāvida dusmas; Abīgailas gudrība; Dāvids Abīgailu ņem par sievu

1 Un Samuēls nomira, un viss Israēls sapulcējās un apraudāja viņu, un viņu apglabāja viņa namā Rāmatā. *2 Tad Dāvids nogāja uz Pāranas tuksnesi. Un tur bija viens vīrs Maonā, kam saimniecība bija Karmelā; un tas vīrs bija ļoti bagāts, un tam bija trīs tūkstoši avju un tūkstotis kazu. Un viņš bija Karmelā, lai cirptu savas avis. 3 Un šā vīra vārds bija Nābals, un viņa sievas vārds bija Abīgaila, un sieva bija ļoti gudra padomā un skaista augumā. Bet tas vīrs bija pikts un ļauns savos darbos, no Kāleba bērniem. 4 Kad nu Dāvids tuksnesī dzirdēja, ka Nābals cērp savas avis, 5 tad viņš sūtīja desmit puišus un sacīja puišiem: "Ejiet uz Karmelu un ejiet pie Nābala, un sveicinājiet viņu no manas puses, 6 un sakiet: Dievs palīdz, miers lai ir ar tevi un miers ar tavu namu, un miers ar visu, kas tev pieder! 7 Un tagad es esmu dzirdējis, ka pie tevis ir avju cirpēji. Kad tavi gani pie mums ir bijuši, mēs tiem nekā ļauna neesam darījuši, tiem arī nekas nav zudis visu laiku, kamēr tie bijuši Karmelā. 8 Vaicā saviem puišiem, tad tie tev to pastāstīs. Lai tad tie jaunekļi žēlastību atrod tavās acīs, jo mēs labā dienā esam atnākuši. Dod jel saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam, kas tev pie rokas." 9 Kad nu Dāvida puiši bija atnākuši un šos vārdus runājuši uz Nābalu Dāvida vārdā, tad tie palika klusu. 10 Bet Nābals atbildēja Dāvida kalpiem un sacīja: "Kas tas tāds Dāvids, un kas tas tāds Isaja dēls? Šinī laikā ir daudz kalpu, kas no saviem kungiem aizbēg. 11 Vai tad es savu maizi un ūdeni un savus lopus ņemšu, ko es saviem cirpējiem esmu kāvis, un došu vīriem, ko es nepazīstu, no kurienes tie ir?" 12 Tad Dāvida puiši atgriezās atpakaļ uz savu ceļu un gāja atpakaļ, un nāca un atstāstīja viņam visus šos vārdus. 13 Tad Dāvids sacīja uz saviem vīriem: "Apjoziet ikviens savu zobenu." Tad ikviens apjoza savu zobenu. Un Dāvids apjoza arīdzan savu zobenu, un tie devās uz augšu, Dāvidam sekoja ap četri simti vīru, un divi simti palika pie mantām. 14 Bet Abīgailai, Nābala sievai, viens no puišiem to stāstīja un sacīja: "Redzi, Dāvids ir sūtījis vēstnešus no tuksneša un mūsu kungu licis sveicināt, bet viņš tos izbāra. 15 Bet tie vīri mums ir bijuši ļoti labi un mums nekā ļauna nav darījuši, un mums nekas nav zudis visu laiku, kad mēs pie tiem mitām, kad bijām laukā. 16 Tie mums bijuši par mūri gan naktīm, gan dienām, visu laiku, kad mēs pie tiem bijām, avis ganīdami. 17 Un nu ņem vērā un raugi, ko tu darīsi, jo nelaime ir noteikta pret mūsu kungu un pret visu viņa namu, un viņš ir netikls vīrs, ka viņam nekā nevar pateikt." 18 Tad Abīgaila steidzās un ņēma divi simti maizes un divus ādas traukus ar vīnu, un piecas kautas avis, un piecus pūrus miltu, un simts rozīņu raušu, un divi simti vīģu raušu, un to krāva uz ēzeļiem. 19 Un tā sacīja uz saviem puišiem: "Ejiet man pa priekšu, redzi, es būšu aiz jums." Bet savam vīram Nābalam viņa par to nedeva ziņu. 20 Kad nu viņa, uz ēzeļa jādama, nonāca pakalnā, meža ēnā, redzi, tad Dāvids ar saviem vīriem nonāca viņai pretī, un viņa tos sastapa. 21 Bet Dāvids bija sacījis: "Tiešām, es esmu velti sargājis visu, kas šim pieder tuksnesī, un tam nekas nav zudis no tā, kas viņam bija, bet viņš man atmaksā ar ļaunu par labu. 22 Lai Dievs Dāvida ienaidniekiem dara tā un vēl vairāk, ja es no visa, kas viņam pieder, līdz rītam atlicinu pat vienu, kas pret sienu mīž." 23 Kad nu Abīgaila Dāvidu redzēja, tad viņa steidzās un nokāpa no ēzeļa un Dāvida priekšā krita uz sava vaiga un metās pie zemes. 24 Un tā nokrita pie viņa kājām un sacīja: "Ak mans kungs, pielīdzini man, man to noziegumu, un lai jel tava kalpone, tev dzirdot runā, un klausi tavas kalpones vārdus! 25 Mans kungs, nedusmojies, lūdzams, par šo netiklo vīru, par Nābalu, jo viņš ir tāds, kā viņa vārds skan: Nābals (ģeķis) ir viņa vārds, un ģeķība ir ar viņu, un es, tava kalpone, sava kunga puišus neesmu redzējusi, ko tu esi sūtījis. 26 Nu tad, mans kungs, tik tiešām, ka Tas KUNGS dzīvs un tava dvēsele dzīva, Tas KUNGS tevi ir noturējis, ka tu neesi nācis asinsgrēkā un neesi atriebies ar savu roku, un nu, kā Nābalam, tā lai top taviem ienaidniekiem un tiem, kas pret manu kungu domā ļaunu. 27 Un šī nu ir tā svētība, ko tava kalpone savam kungam ir atnesusi; lai to dod puišiem, kas manam kungam seko. *28 Piedod, lūdzams, tavai kalponei to pārkāpumu; jo Tas KUNGS tiešām manam kungam dos pastāvīgu namu, tāpēc ka mans kungs karo Tā KUNGA karu, un nekāds ļaunums tevī netiks atrasts nemūžam. 29 Un, kad kāds cilvēks pret tevi celsies, lai tevi vajātu un tavu dvēseli meklētu, tad mana kunga dvēsele būs iesieta tai dzīvo kūlītī pie Tā KUNGA, tava Dieva, bet tavu ienaidnieku dvēsele taps kā no lingas izlingota. 30 Kad nu Tas KUNGS manam kungam visu to labu darīs, ko Viņš par tevi runājis, un tevi cels par valdnieku pār Israēlu, 31 tad manam kungam nebūs šā grēka, nedz sirds grūtuma, ka tu velti būtu asinis izlējis un ka mans kungs pats sev būtu palīdzējies; un, kad Tas KUNGS manam kungam labu darīs, tad tu pieminēsi savu kalponi." 32 Tad Dāvids sacīja uz Abīgailu: "Slavēts lai ir Tas KUNGS, Israēla Dievs, kas tevi šodien ir sūtījis man pretī. 33 Un slavēts lai ir tavs padoms, un svētīta esi tu pati, ka tu mani šodien esi atturējusi, ka neesmu nācis asinsgrēkā un ka ar savu roku neesmu atriebies. 34 Jo patiesi, tik tiešām, ka Tas KUNGS, Israēla Dievs, dzīvs, kas mani atturējis tev ļaunu darīt; ja tu nebūtu steigusies un man pretī nākusi, tad Nābalam nebūtu atlicis līdz rīta gaismai neviena, kas pret sienu mīž." 35 Tad Dāvids ņēma no viņas rokas, ko viņa tam bija atvedusi, un uz to sacīja: "Ej ar mieru atkal savās mājās! Redzi, es esmu klausījis tavu balsi un tavu lūgšanu pieņēmis." *36 Kad nu Abīgaila nāca pie Nābala, redzi, tad viņam bija dzīres viņa namā, kā ķēniņa dzīres, un Nābala sirds priecājās pie sevis, un viņš bija ļoti piedzēries. Bet viņa tam nesacīja ne vārda, ne maza, ne liela, līdz rīta gaismai. 37 Un notika rītā, kad vīns no Nābala bija izgājis, tad viņa sieva tam visu izstāstīja. Tad viņa sirds viņā pamira, un viņš kļuva kā akmens. 38 Un pēc kādām desmit dienām Tas KUNGS sita Nābalu, ka tas nomira. 39 Kad Dāvids dzirdēja Nābalu esam mirušu, tad viņš sacīja: "Slavēts ir Tas KUNGS, kas manu apsmieklu pie Nābala atriebis un Savu kalpu atturējis no ļauna, un ka Tas KUNGS licis atgriezties Nābala ļaunumam uz viņa galvu." Un Dāvids nosūtīja un runāja uz Abīgailu, ka viņš to ņemtu par sievu. 40 Tad Dāvida kalpi nāca pie Abīgailas uz Karmelu un runāja uz to, un sacīja: "Dāvids mūs pie tevis ir sūtījis, ka viņš tevi ņemtu sev par sievu." 41 Tad viņa cēlās un metās uz savu vaigu pie zemes, un sacīja: "Redzi, še ir tava kalpone, ka tā kalpo un mazgā sava kunga kalpu kājas." 42 Un Abīgaila steidzās un cēlās un jāja uz ēzeļa ar savām piecām jaunām kalponēm, kas bija pie viņas, un tā sekoja Dāvida vēstnešiem un viņam kļuva par sievu. 43 Un Dāvids ņēma arī Ahinoamu no Jezreēles, un tā šīs abas viņam bija par sievām. 44 Jo Sauls savu meitu Mihalu, Dāvida sievu, bija devis Paltuēlim, Laiša dēlam, kas bija no Gallimas.