Jonatāns ar Dāvidu slēdz derību

1 Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmatas, un nāca, un sacīja Jonatāna priekšā: "Ko es esmu darījis, kas ir mans noziegums un kas ir mani grēki tava tēva priekšā, ka viņš manu dzīvību meklē?" 2 Tad tas uz viņu sacīja: "Lai Dievs pasargā, tu nemirsi! Redzi, mans tēvs nedara ne lielu, ne mazu lietu, ko viņš man iepriekš nesacītu, kādēļ tad mans tēvs šo lietu man būtu apslēpis? Tas tā nav." 3 Tad Dāvids turklāt vēl zvērēja un sacīja: "Tavs tēvs labi zina, ka es žēlastību esmu atradis tavās acīs, tāpēc viņš domā, lai Jonatāns no tā nekā nezina, ka tas par to nenoskumst. Bet patiesi, tik tiešām, ka Tas KUNGS dzīvo un tava dvēsele dzīvo, viens solis vien ir starp mani un nāvi." 4 Un Jonatāns sacīja uz Dāvidu: "Ko tava dvēsele vēlas, to es tev darīšu." 5 Un Dāvids sacīja uz Jonatānu: "Redzi, rīt ir jauns mēnesis un man būtu ar ķēniņu pie galda jāsēž un jāēd, tad nu palaid mani, ka es laukā paslēpjos līdz trešās dienas vakaram. 6 Ja tavs tēvs pēc manis vaicās, tad saki: Dāvids mani lūgdams lūdzis, ka varētu steigšus noiet uz savu pilsētu Bētlemi, jo tur ir gadskārtējais upuris visai dzimtai. 7 Ja nu viņš sacīs: tas ir labi, - tad tavam kalpam būs miers. Bet, ja viņš par to apskaistas, tad tu vari zināt, ka viņš ļaunu apņēmies. 8 Dari tad žēlastību pie sava kalpa, jo tu ar savu kalpu Tā KUNGA derību esi slēdzis. Bet, ja kāds noziegums ir pie manis, tad tu nokauj mani, kāpēc tu mani vēl gribētu vest pie sava tēva?" *9 Tad Jonatāns sacīja: "Lai tas nemūžam tev nenotiek, ja es tiešām atzītu, ka mans tēvs būtu apņēmies tev darīt ļaunu, ka es tev to nesacītu!" 10 Tad Dāvids sacīja uz Jonatānu: "Kas man to sacīs, kad tavs tēvs tev bargi atbildēs?" 11 Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: "Nāc, ejam laukā." Un tie abi divi izgāja uz lauka. 12 Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: "Kungs, Israēla Dievs, ja es no sava tēva būšu izdibinājis ap šo laiku rīt vai parīt, un, redzi, kad tas ir labvēlīgs Dāvidam un es tad pie tevis nesūtu un tev no tā ziņas nedodu, 13 tad lai Tas KUNGS Jonatānam šā un tā dara. Bet, ja mans tēvs ko ļaunu pret tevi ir apņēmies, tad es tev par to arī ziņu došu un tevi palaidīšu, ka tu ar mieru vari aiziet. Un lai tad Tas KUNGS ir ar tevi, kā Viņš ir bijis ar manu tēvu. 14 Un kaut tu, kamēr es vēl dzīvoju, kaut tu pie manis parādītu Tā KUNGA žēlastību, 15 un, kad es mirstu, nemūžam neatrautu savu žēlastību no mana nama, arī tad ne, kad Tas KUNGS Dāvida ienaidniekus visus no zemes izdeldēs." 16 Tā Jonatāns slēdza derību ar Dāvida namu. Un Tas KUNGS ir piemeklējis Dāvida ienaidniekus. *17 Un Jonatāns Dāvidam vēlreiz ar zvērestu apstiprināja, jo tas viņu mīlēja, itin kā savu dvēseli. 18 Un Jonatāns uz viņu sacīja: "Rīt ir jauns mēnesis, tad pēc tevis vaicās, jo tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša. *19 Bet trešajā dienā nonāc drīz un ej uz vietu, kur tu biji paslēpies darba dienā, un apsēdies pie Ezela akmens. 20 Tad es trīs bultas šaušu tam sānis, kā mērķī šaudams. 21 Un, redzi, es sūtīšu puisi, sacīdams: ej, meklē bultas. Ja es uz to puisi sacīšu: redzi, bultas ir šaipus tevis, dabū tās, - tad nāc, jo tev ir miers un nav nekas, tik tiešām kā Tas KUNGS dzīvo. 22 Bet, ja es uz puisi sacīšu tā: redzi, bultas ir tavā priekšā otrā pusē, - tad ej, jo Tas KUNGS tev ir licis iet. 23 Bet par to lietu, par ko es un tu esam runājuši, redzi, lai Tas KUNGS ir starp mani un tevi mūžīgi." 24 Tad Dāvids paslēpās laukā, un, kad jauns mēnesis bija, tad ķēniņš apsēdās pie galda ēst. 25 Kad nu ķēniņš apsēdās savā vietā, tobrīd kā arvien pie sienas, tad Jonatāns nāca, un Abners apsēdās Saulam sānis, bet Dāvida vieta palika tukša. 26 Bet Sauls nesacīja tai dienā nekā, jo viņš domāja: tam kas ir noticis, ka tas nav šķīsts, - viņš nebūs šķīsts. 27 Bet otrā jauna mēneša dienā Dāvida vieta palika atkal tukša. Tad Sauls sacīja uz savu dēlu Jonatānu: "Kāpēc Isaja dēls pie galda nav nācis nedz vakar, nedz šodien?" 28 Tad Jonatāns Saulam atbildēja: "Dāvids mani lūgdams lūdzis, ka varētu iet uz Bētlemi, 29 un sacīja: atlaid mani, lūdzams, jo mūsu radiem ir upuris tai pilsētā, un mans brālis man pats to ir pavēlējis; nu tad, ja es žēlastību esmu atradis tavās acīs, tad dod man, lūdzams, vaļu, lai varu apmeklēt savus brāļus. Tādēļ viņš nav nācis pie ķēniņa galda." 30 Tad Sauls apskaitās pret Jonatānu un uz to sacīja: "Tu netiklais stūrgalvi, vai es nezinu, ka tu to Isaja dēlu esi izredzējis sev par kaunu un tavai netiklai mātei par kaunu? 31 Jo cik ilgi Isaja dēls virs zemes dzīvos, ne tu, nedz tava valstība nepastāvēs. Tad nu nosūti un dabū man viņu šurp, jo viņam jāmirst." 32 Tad Jonatāns savam tēvam Saulam atbildēja un uz to sacīja: "Kāpēc tam būs mirt? Ko viņš ir darījis?" 33 Tad Sauls meta ar šķēpu uz viņu, ka to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs pilnīgi bija apņēmies Dāvidu nokaut. 34 Tad Jonatāns cēlās no galda ar dusmām un neēda jauna mēness otrā dienā nekā, jo viņam sirds ēdās par Dāvidu, tāpēc ka viņa tēvs to bija licis negodā. 35 Un no rīta Jonatāns izgāja laukā, kur ar Dāvidu bija norunāts, un mazs zēns bija viņam līdzi. 36 Un viņš sacīja uz savu puisi: "Teci, meklē jel bultas, ko es šaušu." Tad puisis tecēja, un viņš šāva vienu bultu pāri pār to. 37 Kad nu puisis uz to vietu nāca, kur Jonatāns bultu bija aizšāvis, tad Jonatāns sauca puisim un sacīja: "Vai tā bulta nav tavā priekšā otrā pusē?" 38 Atkal Jonatāns sauca puisim: "Steidzies čakli, nestāvi!" Tad puisis Jonatānam lasīja bultas un nāca atkal pie sava kunga. 39 Bet puisis nezināja nekā; tikai Jonatāns un Dāvids zināja to lietu. 40 Un Jonatāns deva rīkus savam puisim un uz to sacīja: "Ej, nes tos pilsētā." 41 Tā puisis aizgāja, un Dāvids cēlās no dienvidu puses un metās uz sava vaiga pie zemes, un klanījās trīs reizes, un tie abi divi skūpstījās un raudāja, bet Dāvids jo stipri. 42 Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: "Ej ar mieru! Ko mēs abi Tā KUNGA vārdā esam zvērējuši, sacīdami: Tas KUNGS lai ir starp mani un tevi un starp manu dzimumu un tavu dzimumu, - tas lai tā paliek mūžīgi." Un viņš cēlās un aizgāja, un Jonatāns nāca pilsētā.