Lūgšana par īsteno miršanas gudrību

1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim Jedutunam. Es esmu apņēmies, ka savu ceļu sargāšu, ka negrēkošu ar savu mēli; es sargāšu savu muti kā ar iemauktiem, kamēr bezdievīgais manā priekšā. *2 Es esmu palicis kā mēms un klusu cietis, un nepieminu vairs labuma, bet manas sāpes vairojas. *3 Mana sirds ir iekarsusi manī; kad es par to domāju, tad es iedegos kā uguns; es runāju ar savu mēli: 4 KUNGS, māci man manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es zinu, cik nīcīgs es esmu! *5 Redzi, Tu manas dienas esi licis plaukstas platumā, un mans mūžs ir kā nekas Tavā priekšā; tiešām, niecība vien ir ikviens cilvēks savā stiprumā. (Sela.) 6 Cilvēks staigā kā ēna un nieka dēļ raizējas; viņš krāj, bet nezina, kas to dabūs. *7 Nu tad, uz ko man būs gaidīt, KUNGS? Es ceru uz Tevi. 8 Izglāb mani no visām manām pārkāpšanām un neliec man ģeķiem palikt par apsmieklu. 9 Es esmu klusu un neatdaru savu muti; jo Tu to esi darījis. *10 Atņem Savu mocību no manis, jo es nīkstu no Tavas rokas grūtuma. *11 Kad Tu cilvēku pārmāci par noziegumiem, tad Tu iznīcini viņa skaistumu kā kodes; tiešām, visi cilvēki ir niecība. (Sela.) *12 Klausi, KUNGS, manu lūgšanu, ņem vērā manu saukšanu un neciet klusu manās asarās, jo es esmu svešinieks un piedzīvotājs Tavā priekšā kā visi mani tēvi. *13 Atstājies no manis, ka es atspirgstos, pirms aizeju un vairs neesmu. *