Sirds kārošana pēc īstenas Dieva kalpošanas

1 Dāvida dziesma, kad viņš bija Jūdas tuksnesī. Ak, Dievs! Tu esi mans Stiprais Dievs, Tevi es meklēju no agra rīta, pēc Tevis slāpst manai dvēselei, pēc Tevis ilgojas mana miesa sausā un izkaltušā zemē, kur ūdens nav. *2 Tā es svētā vietā pēc Tevis esmu skatījies, lai redzētu Tavu spēku un Tavu godību. *3 Jo Tava žēlastība ir labāka nekā dzīvība; manas lūpas Tevi slavē. 4 Tā es Tevi svētīšu, kamēr dzīvošu*; un pacelšu savas rokas Tavā Vārdā! *5 Tad mana dvēsele taptu paēdināta kā ar taukumiem un gardumiem un mana mute Tevi slavētu ar priecīgām lūpām. *6 Es Tevi pieminu apguldamies, un uzmozdamies es domāju par Tevi. *7 Jo Tu esi mans palīgs, un Tavu spārnu pavēnī es dziedāšu priecīgi. *8 Mana dvēsele Tev pieķeras, Tava labā roka mani tur. *9 Bet tie, kas manu dvēseli meklē izpostīt, nogrims pašos zemes dziļumos. *10 Tos nodos zobena asmenim, un tie būs lapsām par barību. 11 Bet ķēniņš priecāsies Dievā; kas pie Viņa zvēr, tas lielīsies; jo melkuļu mute taps aizbāzta. *