Par cilvēka dzīvības nīcību

1 Mozus, Tā Dieva vīra, lūgšana. *2 Kungs, Tu mums esi par patvērumu uz paaudžu paaudzēm; pirms kalni radušies un Tu zemi un pasauli biji izveidojis, Tu esi mūžīgi mūžam Stiprais Dievs. *3 Tu cilvēkus dari par pīšļiem un saki: griezieties atpakaļ, jūs cilvēku bērni. *4 Jo tūkstoš gadi Tavā priekšā ir kā diena, kas vakar pagājusi, un kā vienas nakts sardze. *5 *Tu tos aizrauj kā plūdos; tie ir kā miegs, tie ir kā zāle, kas agrumā atzeļ, 6 kas rītā zaļo un atzeļ un vakarā top nopļauta un kalst. *7 Jo caur Tavu dusmību mēs iznīkstam un caur Tavu bardzību mēs topam izbiedēti. 8 Tu liec mūsu noziegumus Savā priekšā, mūsu apslēptos grēkus Sava vaiga gaismā. *9 Jo visas mūsu dienas aiziet caur Tavu dusmību; mēs pavadām savus gadus kā nopūtas*. 10 Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi vai, ja kas ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un viņas labums ir grūtums un bēdas; jo tas aiziet ātri un mēs aizlidojam*. *11 Bet kas atzīst Tavas dusmības stiprumu un Tavu bardzību, Tevi bīdamies? 12 Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam! *13 Atgriezies, Kungs, atkal pie mums! Cik ilgi tad tas būs? Un esi Saviem kalpiem žēlīgs. *14 Paēdini mūs agri ar Savu žēlastību, tad mēs gavilēsim un priecāsimies visu savu mūžu. *15 Iepriecini mūs saskaņā ar* tām dienām, kur Tu mūs apbēdinājis, saskaņā ar* tiem gadiem, kur esam redzējuši ļaunumu. *16 Parādi Saviem kalpiem Savus darbus un Savu godu viņu bērniem. *17 Un Tā KUNGA, mūsu Dieva, laipnība lai paliek pār mums! Un pašķir pie mums mūsu roku darbu, mūsu roku darbu, to Tu pašķir! *