Dieva laipnība un bardzība Viņa ļaudīm par mācību

1 Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, pievērsiet savas ausis manas mutes valodai! *2 Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem. *3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši, *4 to mēs viņu bērniem neslēpsim, bet sludināsim nākamajai paaudzei Tā KUNGA slavu un Viņa stiprumu, un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis. 5 Jo Viņš Jēkabā ir iecēlis liecību un licis bauslību Israēlā, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, lai to mācītu saviem bērniem. *6 Ka nākamā paaudze to zinātu, bērni, kas vēl dzims, ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem. *7 Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles; 8 un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga paaudze - paaudze, kas savā sirdī nebija pastāvīga un kam gars neturējās pie Dieva. *9 Efraima dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā. *10 Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā, 11 un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis. 12 Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coanas laukā. *13 Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un sacēla ūdeņus stāvus kā kopu, *14 Viņš vadīja tos ar padebesi dienā un visu nakti ar uguns gaismu. *15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem. *16 Viņš arī izveda upes no akmens un lika notecēt ūdenim kā straumēm. *17 Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī, *18 un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei, *19 un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī? 20 Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas; vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm? 21 Kad Tas KUNGS to dzirdēja, tad Viņš apskaitās un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēlu, *22 tāpēc ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu. *23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atdarīja debesu durvis, *24 un lika uz tiem līt mannai, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm. *25 Ikviens no tiem ēda debesu* maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam. *26 Viņš lika celties austrumu vējam* no debesīm un atveda dienvidu vēju caur Savu spēku, *27 un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis, *28 un lika tiem krist viņu nometnes vidū, visapkārt ap viņu mājokļiem. 29 Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības. *30 Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē, *31 tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla izredzētos*. 32 Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem. *33 Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā. *34 Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās, un steigšus meklēja Dievu, *35 un atcerējās Dievu esam viņiem par patvērumu, un Visuaugstāko, Dievu, esam viņiem par Pestītāju. 36 Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli. 37 Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa un tie nebija uzticīgi Viņa derībā. *38 Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu, un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību. 39 Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ neatgriežas. *40 Cik bieži tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu apbēdināja* tukšā vietā! *41 Jo tie kārdināja Dievu atkal* no jauna un noskumdināja Israēla Svēto. 42 Tie nepieminēja Viņa roku, nedz dienu, kad Viņš tos no spaidītāja izglāba, 43 kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coanas klajumā, *44 un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert, *45 un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja, *46 un deva viņu augļus spradžiem un viņu darbus siseņiem, *47 un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu meža vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem, *48 un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīklopus ar zibeņiem, *49 un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu, un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus, 50 un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim, *51 un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama teltīs, *52 un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku, *53 un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja. *54 Un Viņš tos veda Savās svētajās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka ieņēmusi, *55 un izdzina viņu priekšā pagānus un tos izdalīja par mantojuma daļu, un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās. *56 Taču tie kārdināja un apkaitināja Visuaugstāko, Dievu, un neturēja Viņa liecības, *57 un atkāpās un atmeta ticību, kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops *58 un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem, un izraisīja Viņā greizsirdību* ar savām bildēm. *59 Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Viņam ļoti rieba. *60 Un Dievs atstāja mājokli Šīlo, telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā, *61 un deva viņu spēku gūstā un viņu godību pretinieka rokā; *62 un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu. 63 Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas. 64 Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja. *65 Tad Tas KUNGS uzmodās kā viens, kas gulējis, kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris, *66 un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem, *67 un atmeta Jāzepa telti, un neizvēlējās Efraima cilti, *68 bet izvēlējās Jūdas cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja; *69 un Viņš uztaisīja Savu svēto vietu kā debess augstumu, kā zemi, ko Viņš ir nodibinājis uz mūžīgiem laikiem. 70 Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem, *71 no zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt ganīt Jēkabu, Savu tautu, un Israēlu, Savu mantojumu. *72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi un tos valdīja ar prātīgu roku. *