Par īstenu Dieva kalpošanu
1 Asafa dziesma. Stiprais Dievs, Dievs Tas KUNGS, runā, un sauc zemi no rītiem līdz vakariem! 2 No Ciānas, kur pilnīgais skaistums, Dievs parādās ar spožumu. 3 Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; rijoša uguns iet Viņam pa priekšu, un Viņam apkārt liela vētra. 4 Viņš sauc debesīm augšā un zemei, lai tiesātu Savus ļaudis. 5 Sapulcinājiet Man Manus svētos, kas Manu derību derējuši ar upuriem! 6 Un debesis stāsta Viņa taisnību, jo Dievs pats ir soģis. (Sela.) 7 Klausiet, Mani ļaudis, Es runāšu; Israēl, Es došu liecību pret tevi: Es, Dievs, esmu tavs Dievs! 8 Tavu upuru dēļ Es tevi nepārmācu, nedz tavu dedzināmo upuru dēļ, kas vienmēr Manā priekšā. 9 No tava nama Es vēršus neņemšu, nedz āžus no taviem laidariem. 10 Jo visi meža zvēri Man pieder, lopi uz tūkstoš pakalniem. 11 Es zinu visus putnus uz kalniem, un tie zvēri laukā ir manā priekšā. 12 Ja Man gribētos ēst, tad Es tev to nesacītu, jo Man pieder pasaule un tās pilnums. 13 Vai Man ēst vērša gaļu un dzert āžu asinis? 14 Upurē Dievam pateicību un maksā Visuaugstākam savus solījumus! 15 Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es tevi gribu izraut, un tev būs Mani godāt! 16 Bet uz bezdievīgo Dievs saka: kā tu drīksti daudzināt Manus likumus un Manu derību ņemt savā mutē? 17 Kad tu tomēr ienīsti pārmācību un laid pār galvu Manus vārdus? 18 Kad tu zagli redzi, tad tu viņam skrej līdzi, un tev ir dalība ar laulības pārkāpējiem. 19 Ar savu muti tu dodies uz ļaunu, un tava mēle dzen viltību. 20 Tu sēdi runādams pret savu brāli, tavas mātes dēlu tu apmelo. 21 To tu dari, un, kad Es ciešu klusu, tad tu domā, ka Es tāds pats esmu kā tu; bet Es tevi pārmācīšu un tev to turēšu acu priekšā. 22 Saprotiet jel to, jūs, kas Dievu aizmirstat, lai Es jūs nesaplosu, un glābēja nebūs! 23 Kas pateicību upurē, tas Mani tur godā; un tas ir ceļš, kā Es tam rādīšu Dieva pestīšanu.