Dievbijīgo kārdināšana un iepriecināšana

1 Asafa dziesma, dziedātāju vadonim Jedutunam. Es saucu ar savu balsi uz Dievu un brēcu, es saucu uz Dievu, un Viņš klausās uz mani! *2 Bēdu dienā es meklēju To KUNGU, mana roka izstiepjas naktī un nenogurst, mana dvēsele negribas būt iepriecināma. *3 Kad es pieminu Dievu, tad es nopūšos; kad es apdomāju, tad mana sirds bēdājas. (Sela.) 4 Tu turi nomodā manas acis, es esmu tā izmisis, ka nespēju runāt. *5 Es pieminu vecos laikus, senos gadus, *6 es atceros savu dziesmu naktī, mana sirds ir domu pilna, mans gars meklē gaismu. 7 Vai tad Tas KUNGS atstums mūžīgi un vairs nebūs žēlīgs? *8 Vai tad Viņa žēlastība mitēsies mūžam? Vai tā solīšana pagalam uz paaudžu paaudzēm? 9 Vai tad Dievs ir aizmirsis žēlot? Vai Viņš aizslēdzis dusmībā Savu sirds žēlastību? (Sela.) 10 Tad es saku: tās ir manas bēdas*; tā Visuaugstākā labā roka to var nogriezt. *11 Es pieminu Tā KUNGA darbus, es tiešām pieminu Tavus brīnumus no veciem laikiem. 12 Es pārdomāju visus Tavus darbus un pieminu, ko Tu dari. *13 Ak, Dievs, Tavs ceļš ir svēts; kur ir tāds liels Dievs, kā Tu, Dievs? *14 Tu esi Stiprais Dievs, kas brīnumus dara; Savu spēku Tu esi darījis zināmu tautu starpā. *15 Savus ļaudis Tu esi atpestījis ar stipru elkoni, Jēkaba un Jāzepa bērnus. (Sela.) *16 Ūdeņi Tevi redzēja, ak, Dievs! Ūdeņi Tevi redzēja un drebēja, pat dziļumi trīcēja. 17 Biezie padebeši izgāza ūdeņus, augstie padebeši izlaida pērkonus, un Tavas bultas šaudījās. 18 Tavi pērkoni rūca viesulī, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja. 19 Tavs ceļš bija jūrā un Tavs gājums dziļos ūdeņos, un Tavas pēdas nebija manāmas. *20 Tu vadīji Savus ļaudis kā avju pulku caur Mozu un Āronu. *