Dāvids liek nokaut amālēkieti, kas teicās nokāvis Saulu. Vaimanu dziesma par Saulu un Jonatānu

1 Un tas notika pēc Saula miršanas, kad Dāvids bija atgriezies atpakaļ no amālēkiešu kaušanas, un tad Dāvids palika divas dienas Ciklagā. *2 Un, redzi, trešajā dienā kāds vīrs nāca no Saula nometnes, un viņa drēbes bija saplēstas, un zeme bija uz viņa galvas. Un, kad viņš pienāca pie Dāvida, viņš nometās pie zemes un klanījās. 3 Un Dāvids uz to sacīja: "No kurienes tu nāc?" Un tas uz viņu sacīja: "No Israēla nometnes es esmu izbēdzis." 4 Tad Dāvids uz to sacīja: "Kā tur iet? Teic man jel!" Un tas sacīja: "Ļaudis no kaujas ir aizbēguši un daudzi no ļaudīm ir krituši un miruši, arī Sauls un Jonatāns, viņa dēls, ir miruši." 5 Tad Dāvids sacīja uz puisi, kas viņam to teica: "Kā tu zini, ka Sauls un Jonatāns, viņa dēls, miruši?" 6 Tad puisis, kas viņam to teica, sacīja: "Nejauši es nonācu Gilboas kalnos un, redzi, Sauls bija atspiedies uz sava šķēpa, un, redzi, rati un jātnieki tam lauzās virsū. 7 Tad viņš pagriezās atpakaļ un ieraudzīja mani, un mani sauca. Un es sacīju: šeit es esmu. 8 Un viņš uz mani sacīja: kas tu esi? Un es uz to sacīju: esmu amālēkietis. 9 Un viņš uz mani sacīja: nāc šurp pie manis un nokauj mani, jo mani pārņēmušas mokas*, jo mana dzīvība vēl ir manī. 10 Tad es pie viņa piegāju un to nokāvu, jo es gan zināju, ka viņš pēc savas krišanas nevarēs dzīvot, un es paņēmu kroni, kas bija uz viņa galvas, un viņa aproci, kas bija ap viņa augšdelmu, un to atnesu šeit savam kungam." 11 Tad Dāvids sakampa savas drēbes un tās saplēsa, tāpat arī visi vīri, kas bija pie viņa. 12 Un tie sēroja un raudāja, un gavēja līdz vakaram par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu, un par Tā KUNGA ļaudīm, un par Israēla namu, tāpēc ka tie bija krituši no zobena. 13 Un Dāvids sacīja uz puisi, kas viņam to bija teicis: "No kurienes tu esi?" Un viņš sacīja: "Es esmu sveša vīra, viena amālēkieša, dēls." 14 Un Dāvids uz to sacīja: "Kā tu neesi bijies izstiept savu roku, lai nomaitātu Tā KUNGA svaidīto?" *15 Un Dāvids sauca vienu no puišiem un sacīja: "Nāc, nokauj viņu." Un tas to sita, ka tas nomira. 16 Un Dāvids uz to sacīja: "Tavas asinis lai paliek uz tavas galvas, jo tava paša mute pret tevi ir liecinājusi, sacīdama: es Tā KUNGA svaidīto esmu nokāvis." 17 Tad Dāvids dziedāja šo vaimanu dziesmu par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu 18 un pavēlēja mācīt Jūdas bērniem loku*(sēru dziesmu); redzi, tā ir rakstīta Taisno grāmatā: 19 "Israēla glītums uz taviem kalniem nokauts! Kā tie varenie krituši! 20 Nestāstiet to Gatā, neteiciet to Aškelonas ielās, ka filistiešu meitas nepriecājas, ka neapgraizīto meitas nelīksmojas! *21 Gilboas kalni, lai rasa un lietus vairs nav uz jums, nedz tīrumi upuru dāvanām, jo tur vareno priekšturamās bruņas ir nomestas, Saula priekšturamās bruņas, ar eļļu nesvaidītas. 22 Jonatāna stops nekad nav dzīts atpakaļ, un Saula zobens nekad nav pārnācis bez nokauto asinīm un vareno taukiem. *23 Sauls un Jonatāns, mīlīgi un laipni, dzīvībā un nāvē tie nav šķirti; tie bija vieglāki nekā ērgļi un stiprāki nekā lauvas. 24 Israēla meitas, raudiet par Saulu, kas jūs krāšņi tērpa ar purpuru, kas jūsu drēbes pušķoja ar zelta rotājumiem. 25 Kā varenie ir krituši kara vidū! Jonatāns ir nokauts uz taviem kalniem. 26 Man ir žēl par tevi, mans brāli Jonatān! Tu man biji ļoti mīļš, tava mīlestība man bija saldāka nekā sievas mīlestība. 27 Kā tie varenie krituši un kara ieroči zuduši!"