Absaloms ceļ dumpi pret savu tēvu Dāvidu. Dāvids bēg ar savējiem

1 Un pēc tam Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus un piecdesmit vīrus, kas skrēja viņam pa priekšu. 2 Un Absaloms cēlās no rīta agri un nostājās ceļa pusē pie vārtiem, un, ja kam bija kāda tiesas lieta, par ko viņš pie ķēniņa nāca tiesāties, tad Absaloms to aicināja pie sevis un sacīja: "No kuras pilsētas tu esi?" Un, kad tas sacīja: "Tavs kalps ir no šīs vai tās Israēla cilts," 3 tad Absaloms uz to sacīja: "Redzi, tava lieta ir laba un taisna, bet tev nav neviena pie ķēniņa, kas uzklausītu." 4 Un Absaloms uz to sacīja: "Ak! Kas mani celtu par zemes soģi, lai, ja kam kāds strīds vai tiesas lieta būtu, nāktu pie manis un es tam gādātu taisnību!" 5 Un, kad kāds pie viņa nāca un metās zemē, tad viņš izstiepa savu roku un to satvēra, un to skūpstīja. 6 Tā Absaloms darīja visam Israēlam, kas pie ķēniņa nāca tiesāties. Tā Absaloms zaga Israēla vīru sirdis. 7 Un pēc četriem* gadiem Absaloms sacīja uz ķēniņu: "Es gribu noiet un savu apsolījumu Hebronā izpildīt, ko es Tam KUNGAM solījis. 8 Jo tavs kalps ir solījumu solījis, kad es dzīvoju Gešurā Sīrijā, sacīdams: ja Tas KUNGS mani tiešām vedīs atpakaļ uz Jeruzālemi, tad es kalpošu Tam KUNGAM." 9 Tad ķēniņš uz to sacīja: "Ej ar mieru." Un viņš cēlās un gāja uz Hebronu. 10 Un Absaloms sūtīja izlūkus pie visām Israēla ciltīm un sacīja: "Kad jūs dzirdēsiet taures skaņu, tad jums būs sacīt: Absaloms ir ķēniņš Hebronā." 11 Un ar Absalomu gāja divi simti vīru no Jeruzālemes, kas bija aicināti, bet tie gāja savā vientiesībā un nezināja it nenieka. 12 Absaloms sauca arī Ahitofelu no Gilo, Dāvida padoma devēju, no viņa pilsētas Gilo, kad viņš upurus upurēja. Un dumpinieku derība kļuva stipra, un ļaudis pulcējās un vairojās pie Absaloma. 13 Tad nāca vēstnesis pie Dāvida un sacīja: "Visu Israēla vīru sirdis pieķērušās Absalomam." 14 Tad Dāvids sacīja uz visiem saviem kalpiem, kas bija pie viņa Jeruzālemē: "Celieties un bēgsim, citādi mums glābšanās nav Absaloma priekšā; ejiet steigšus, ka viņš steigdamies mūs nepanāk un nepadara mums nelaimi, un neizkauj pilsētu ar zobena asmeni." *15 Tad ķēniņa kalpi uz ķēniņu sacīja: "Kā mans kungs, ķēniņš, nodomā - redzi, mēs esam tavi kalpi." 16 Un ķēniņš izgāja ar visu savu namu kājām. Un ķēniņš atstāja desmit blakussievas namu sargāt. 17 Tā nu ķēniņš ar visiem ļaudīm kājām izgāja un apstājās pie pēdējā nama. 18 Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzi, gan visi krētieši un visi plētieši, gan visi gatieši, seši simti vīru, kas viņam no Gatas bija līdzi nākuši, tie gāja garām ķēniņa priekšā. 19 Tad ķēniņš sacīja uz Itaju no Gatas: "Kam tu arīdzan mums gribi iet līdzi? Ej atpakaļ un paliec pie ķēniņa, jo tu esi svešinieks un tik ienācējs savā vietā. 20 Vakar tu esi atnācis, un vai man šodien tevi būs maldināt, ka tu ietu līdzi mums? Jo es eju, kur varēdams; ej atpakaļ un ved savus brāļus līdzi atpakaļ; žēlastība un uzticība lai ir ar tevi." 21 Bet Itajs atbildēja ķēniņam un sacīja: "Tik tiešām, ka Tas KUNGS dzīvs un kā mans kungs, ķēniņš, dzīvs - tai vietā, kur mans kungs, ķēniņš, būs, lai būtu vai uz nāvi vai uz dzīvību, tur būs tavs kalps arīdzan." 22 Un Dāvids sacīja uz Itaju: "Nāc tad, iesim!" Tā Itajs no Gatas gāja līdzi ar visiem saviem vīriem un ar visiem bērniem, kas bija pie viņa. 23 Un visa zeme raudāja lielas raudas, un visi ļaudis gāja garām. Un ķēniņš gāja pāri Kidronas upei, un visi ļaudis gāja pāri pa ceļu uz tuksnesi. *24 Un, redzi, arī Cadoks tur bija ar visiem levītiem, kas Dieva derības šķirstu nesa; un tie nolika Dieva šķirstu, un Abjatars tur pienāca - kamēr visi ļaudis no pilsētas bija izgājuši. 25 Tad ķēniņš sacīja uz Cadoku: "Nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā. Ja es žēlastību atradīšu Tā KUNGA priekšā, tad Viņš mani vedīs atpakaļ un man liks redzēt Viņu pašu ar Viņa mājokli. 26 Bet, ja Viņš sacīs tā: Man nav labs prāts pie tevis, - redzi, še es esmu, lai Viņš man dara, kā Viņam patīk." 27 Un ķēniņš sacīja uz priesteri Cadoku: "Tu redzētāj, ej atpakaļ uz pilsētu ar mieru, un Ahimaācs, tavs dēls, un Jonatāns, Abjatara dēls, jūsu abi dēli ar jums. 28 Redziet, es gaidīšu tuksnesī pie brasliem, tiekāms kāda vēsts no jums atnāks un man dos ziņu." 29 Tā Cadoks un Abjatars Dieva šķirstu nesa atpakaļ uz Jeruzālemi un tur palika. 30 Un Dāvids kāpa uz Eļļas kalnu un iedams raudāja, un savu galvu bija aptinis, un gāja pats basām kājām, arī ļaudis, kas pie viņa bija, ikkatrs savu galvu bija aptinis un gāja uz augšu, un iedami raudāja. 31 Un Dāvidam teica un sacīja: "Ahitofels ir starp dumpiniekiem pie Absaloma." Tad Dāvids sacīja: "Kungs, dari jel Ahitofela padomu par ģeķību!" 32 Kad nu Dāvids nāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad arkietis Hušajs viņam nāca pretī ar saplēstiem svārkiem un zemi uz galvas. 33 Un Dāvids uz to sacīja: "Ja tu man nāksi līdzi, tad tu man būsi par nastu. 34 Bet, ja tu iesi atpakaļ pilsētā un sacīsi uz Absalomu: es būšu tavs kalps, ķēniņ, kā citkārt esmu bijis tava tēva kalps, tā nu es būšu tavs kalps, - tad tu man iznīcināsi Ahitofela padomu. 35 Un vai tur pie tevis nebūs priesteri Cadoks un Abjatars? Tāpēc visu, ko tu ķēniņa namā dzirdēsi, to saki priesteriem, Cadokam un Abjataram. 36 Redzi, tur ir viņu abi dēli, Ahimaācs Cadoka dēls, un Jonatāns, Abjatara dēls, caur tiem jūs visu, ko dzirdat, sūtiet pie manis." 37 Tā Hušajs, Dāvida draugs, gāja pilsētā, kad Absaloms nāca uz Jeruzālemi.