Ahitofels dod padomu, kam Absaloms neklausa. Ahitofels pats pakāras. Uzticīgi draugi Dāvidam palīdz.

1 Un Ahitofels sacīja uz Absalomu: "Ļauj man, ka es izlasu divpadsmit tūkstošus vīru, un es šonakt celšos un dzīšos pakaļ Dāvidam, 2 un es viņam uzbrukšu, kad viņš būs piekusis un viņa rokas nogurušas, un viņu izbiedēšu, ka visi ļaudis, kas pie tā ir, bēgs, tad es nokaušu ķēniņu vienu pašu. *3 Un es vedīšu visus ļaudis atpakaļ pie tevis. Kad visi būs atgriezušies atpakaļ - jo vien viņš ir vīrs, ko tu meklē, tad visi ļaudis būs mierā." 4 Šī valoda labi patika Absalomam un visiem Israēla vecajiem. 5 Tad Absaloms sacīja: "Aiciniet arīdzan arkieti Hušaju, un dzirdēsim, ko viņš saka." 6 Un, kad Hušajs atnāca pie Absaloma, tad Absaloms uz to runāja un sacīja: "Šādi ir runājis Ahitofels, - vai mums būs pēc viņa vārda darīt vai ne? Runā tu arīdzan!" 7 Tad Hušajs sacīja uz Absalomu: "Padoms, ko Ahitofels šoreiz devis, nav labs." 8 Un Hušajs sacīja: "Tu pazīsti savu tēvu un viņa vīrus, ka tie ir vareni un dusmīgu prātu, it kā lācis laukā, kam bērni paņemti, un tavs tēvs ir karavīrs un nepaliks naktī pie tiem ļaudīm. 9 Redzi, nu viņš ir paslēpies kādā alā vai citā kādā vietā; kad nu notiktu, ka tas iesākumā viņiem uzkrīt, tad ikkatrs, kas to dzirdēs, sacīs: ļaudis, kas Absalomam seko, ir sakauti. 10 Tad arī paši varenie, kam sirds kā lauvām, baiļot baiļosies. Jo viss Israēls zina, ka tavs tēvs ir varonis un ka tie ir stipri ļaudis, kas pie viņa. 11 Bet mans padoms ir šāds: lai pie tevis top sapulcināts viss Israēls no Dana līdz Bēršebai tādā pulkā kā smiltis jūrmalā, un tev pašam jāiet viņiem līdzi karā. *12 Un, kad mēs viņu sastapsim kaut kurā vietā, kur viņu atradīsim, tad uzkritīsim viņam kā rasa krīt uz zemi, un neatliks neviens no viņa un visiem vīriem, kas pie viņa. 13 Un, ja viņš metīsies kādā pilsētā, tad viss Israēls tai pilsētai apmetīs virves un mēs to novilksim upē, ka ne akmentiņa* tur vairs neatradīsies." 14 Tad Absaloms un visi Israēla vīri sacīja: "Arkieša Hušaja padoms ir labāks nekā Ahitofela padoms." Bet Tas KUNGS tā bija nolicis, ka Ahitofela labais padoms tiktu iznīcināts, lai Tas KUNGS nelaimi vestu pār Absalomu. 15 Un Hušajs sacīja priesteriem Cadokam un Abjataram: "Šādu padomu Ahitofels ir devis Absalomam un Israēla vecajiem, un šādu padomu es esmu devis. 16 Un nu sūtiet drīz un dodiet Dāvidam ziņu, sacīdami: nepaliec pa nakti tuksnesī pie brasliem, bet ej drīz pāri, ka ķēniņš netop aprīts ar visiem ļaudīm, kas pie viņa." 17 Un Jonatāns un Ahimaācs uzturējās pie En-Rogelas akas. Un viena meita gāja un tiem to sacīja. Tad tie nogāja un to sacīja ķēniņam Dāvidam, jo tie nedrīkstēja nākt un rādīties pilsētā. *18 Un viens puisis tos redzēja un to sacīja Absalomam, bet tie gāja abi divi steigšus un nāca kāda vīra namā Bahurimā, tam bija aka savā pagalmā, un tie tur nokāpa. 19 Un sieva ņēma un izklāja apsegu pār akas caurumu, un pāri uzkaisīja putraimus, ka neko nemanīja. 20 Kad Absaloma kalpi pie tās sievas nāca namā, tad tie sacīja: "Kur ir Ahimaācs un Jonatāns?" Un sieva uz tiem sacīja: "Tie ir gājuši pāri šim strautam." Un tie tos meklēja un neatrada, un atgriezās atpakaļ Jeruzālemē. 21 Un, kad šie bija aizgājuši, tad tie izkāpa no akas un gāja, un to pasacīja ķēniņam Dāvidam; un tie sacīja uz Dāvidu: "Celieties un ātri ejiet pāri ūdeņiem, jo tādu padomu Ahitofels pret jums ir devis." 22 Tad Dāvids un visi ļaudis, kas pie viņa bija, cēlās un gāja pāri Jardānai līdz pat gaismai, un neviena netrūka, kas nebūtu gājis pāri Jardānai. 23 Kad Ahitofels redzēja, ka nedarīja pēc viņa padoma, tad viņš apsegloja savu ēzeli un cēlās, un gāja uz savu namu savā pilsētā, un apkopa savu namu, un pakārās. Tā viņš nomira un tapa aprakts sava tēva kapā. 24 Un Dāvids aizgāja uz Mahanaimu, bet Absaloms gāja pāri Jardānai, un visi Israēla vīri viņam līdzi. 25 Un Absaloms iecēla Amasu Joāba vietā par karaspēka virsnieku, un Amasa bija dēls kādam israēlietim, vārdā Jetrus, kas bija gulējis pie Abīgailas, Nahasa meitas, Cerujas, Joāba mātes māsas. *26 Un Israēls un Absaloms apmetās Gileādas zemē. 27 Un, kad Dāvids bija nonācis Mahanaimā, tad Šobijs, Nahasa dēls, no Rabas, Amona bērnu pilsētas, un Mahīrs, Amiēļa dēls, no Lodabaras un gileādietis Barzilajs, no Rogelim 28 atnesa guļvietas un kausus, un māla traukus, un kviešus, un miežus, un miltus, un grauzdētu* labību, un pupas, un lēcas, arī grauzdētas, 29 un medu, un sviestu, un avis, un govju sierus, ko ēst Dāvidam un ļaudīm, kas bija pie viņa, jo tie sacīja: "Ļaudis būs izsalkuši un piekusuši, un izslāpuši tuksnesī."