Ījabs runā par cilvēka iznīcību

1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma. *2 Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv. *3 Un pār tādu Tu atver Savas acis un ved mani Tavas tiesas priekšā. *4 Kas dos šķīstu no nešķīsta? Nav neviena. *5 Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps. *6 Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšas, ka tas priecājas kā algādzis, savu dienu pabeidzis. 7 Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitas. *8 Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca un viņa celms pīšļos mirst, *9 taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts. 10 Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli - un kur nu ir? *11 Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst. *12 Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies un netaps traucēti no sava miega. *13 Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! *14 Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana. *15 Tu sauktu, un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba. *16 Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies* manu grēku dēļ. *17 Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzīmogota, un Tu pieliec vēl klāt pie mana nozieguma. *18 Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas. *19 Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizplūdina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu liec zust. 20 Vai Tu viņu mūžam spaidīsi, kamēr viņš aiziet, un pārvērtīsi viņa ģīmi, kamēr Tu viņu palaidīsi?*21 Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezina; vai tie ir trūkumā, arī to viņš no tiem nesamana. *22 Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās."