Cofars jo stipri norāj Ījabu

1 Tad naēmatietis Cofars atbildēja un sacīja: 2 "Vai uz tik daudz vārdiem nebūs atbildēt, vai mutīgam cilvēkam lai paliek taisnība? 3 Vai tad citiem uz tavām blēņām būs klusu ciest, ka tu mēdi un neviens tevi neapkauno, *4 un saki: mana mācība ir skaidra, un es esmu šķīsts Tavu acu priekšā, (ak Dievs!) 5 Bet tiešām, kaut Dievs runātu un atdarītu Savas lūpas pret tevi *6 un tev stāstītu apslēpto gudrību, kas ir gudrība pār gudrību, tad tu zinātu, ka Dievs nemaz vēl visus tavus noziegumus nepiemin. 7 Vai tu Dieva apslēptos padomus vari atrast, vai noskaidrot* Visuvarenā pilnību? 8 Viņa ir augstāka nekā debesis - ko tu vari darīt? Dziļāka nekā elle - ko tu vari zināt? 9 Garāka nekā zeme savā mērā un platāka nekā jūra! *10 Kad* Viņš uzbrūk un gūsta, tiesas priekšā liek, kas Viņam to liegs? *11 Jo Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, pat vērā nelikdams. 12 Bet, pirms ģeķis nāk pie gudrības, meža lops* paliek par cilvēku. **13 Ja tu pacelsi savu sirdi un izpletīsi savas rokas uz Viņu, - *14 ja tu ļaunumu*, kas tavā rokā, tālu atmetīsi, un netaisnībai neļausi mājot savā teltī, *15 tad tu savu vaigu varēsi pacelt bez vainas un varēsi pastāvēt un tev nebūs jābīstas. *16 Tad tu bēdas varēsi aizmirst un tās pieminēt kā ūdeni, kas aizskrien. *17 Un tavs mūžs stāvēs spožāks nekā dienas vidus, un pat tumsa būs kā rīta gaisma. *18 Un tu varēsi ticēt, ka vēl ir cerība, un redzēsi,* ka vari mierā dusēt. 19 Un tu varēsi apgulties, un neviens tevi neizbiedēs, un daudzi vēl tevi godinās. 20 Bet bezdievīgo acis izīgst un viņu patvērums iet bojā, un viņu cerība iznīks kā pēdējā dvaša." *