Ījaba žēlabas par cilvēka nīcību

1 Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas? *2 Kā kalps ilgojas pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu, *3 tāpat man nākuši daudzi bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas. *4 Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? Un vakars velkas garumā, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai. *5 Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal. 6 Manas dienas ir ātrākas nekā audēja* spole un beidzas bez nekādas cerības. *7 Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs. *8 Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu. *9 Mākonis iznīkst un aiziet; tāpat, kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšā. 10 Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs. *11 Tādēļ es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirds rūgtumā. *12 Vai tad es esmu kā jūra vai kā liela jūras zivs, ka Tu ap mani noliec sardzi? *13 Kad es saku: mana gulta mani iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas, 14 tad Tu mani izbiedē ar sapņiem un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini, 15 tā ka mana dvēsele vēlas būt nožņaugta, labāk mirt nekā tā izģinst. 16 Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas. *17 Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu liec vērā, *18 un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli? *19 Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepamet, ka ne siekalas norīt? 20 Ja esmu grēkojis - ko es Tev nodarīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu? *21 Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un, kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs." *