Ījaba tagadēja nelaime un kārdināšana

1 Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es būtu atteicies likt pie saviem sīklopu suņiem. *2 Viņu roku spēku - kur es to liktu? Viņu zaļums un krietnums bija iznīcis*.*3 Kas trūkuma un bada dēļ vientuļi bija un bēga uz tukšām, tumšām posta un izpostītām vietām.*4 Tie nātres izplūca pie krūmiem, un paegļu saknes tiem bija par barību. 5 No ļaužu vidus tie tapa izdzīti, un tiem uzkliedza kā zagļiem. 6 Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo un zemes un akmeņu caurumos. 7 Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās. 8 Nesaprašu un bezgoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti! 9 Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku. *10 Tie uzskata mani par negantību, atstājas tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt. *11 Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā. *12 Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas, un taisa savu ceļu, lai mani samaitātu. *13 Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga. 14 Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu. 15 Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime. 16 Tādēļ nu mana dvēsele nerimst manī, un bēdu laiks mani aizgrābis. *17 Naktī mani kauli top izurbti manī, un, kas mani grauž, nerimst. *18 Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz kā apkakle. *19 Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni. 20 Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties. *21 Tu pret mani esi kļuvis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī. 22 Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime. 23 Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot. *24 Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb, vai bojā ejot, nebrēc? 25 Vai es neraudāju par grūtdienīti? Vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto? *26 Bet, kad es gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaismu, tad nāca tumsa. *27 Manas iekšas verd un nemitas, bēdu dienas man uzgājušas. 28 Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū. *29 Vilkiem esmu kļuvis par brāli un pūces bērniem par biedru. *30 Mana āda melna man kļuvusi, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma. *31 Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām! *