Elihu runā par Dieva godību dabas spēkos

1 Patiesi, par to trīc mana sirds un izlec no savas vietas. 2 Klausieties, jel klausieties, kā Viņa pērkons rūc un kāda balss iziet no Viņa mutes. *3 Viņš to izlaiž pa visām debesīm un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem. *4 Pēc tam Viņa balss rūc, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos, kad Viņa balss ir dzirdama. *5 Stiprais Dievs dārdina brīnišķi ar Savu balsi; Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam. *6 Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un līdzīgi uz lietu un uz lietusgāzēm to spēkā. *7 Viņš aizzīmogo katra cilvēka roku*, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis. *8 Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā. *9 No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums. *10 Caur Stiprā Dieva dvesmu nāk salna, ka platas upes aizsalst. *11 Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izpleš Savus ugunīgos padebešus. 12 Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plašo pasauli, *13 vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt. *14 Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu un apdomā Stiprā Dieva brīnumus! 15 Vai tu zini, kad Dievs nodomājis Savu debesu spīdumam likt spīdēt? 16 Vai tu zini padebešu lidināšanos un Viņa brīnumainos darbus, kas ir pilnīgs zināšanās*? 17 Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā. 18 Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spogulis*? *19 Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo tumsas dēļ mēs nekā nevaram izdarīt! 20 Vai Viņam lai stāsta, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij! 21 Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet, kad vējš pūš, tā skaidrojas. 22 No ziemeļiem nāk zelts*, bet Dievs mājo bijājamā godībā. *23 To Visvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza. *24 Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu, kas pašgudrs."