Ījabs izstāsta par savu sākotnējo labklājību

1 Un Ījabs teica vēl tālāk savu runu un sacīja: *2 "Ak, kaut es vēl būtu tāds kā iepriekšējos mēnešos, kā laikā, kad Dievs mani pasargāja; 3 kad Viņa gaismeklis spīdēja pār manu galvu un es Viņa gaismā staigāju pa tumsu; *4 kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu telti, *5 kad Visvarenais vēl bija ar mani un mani bērni man apkārt; 6 kad savus soļus mazgāju krējumā un akmens kalni man izlēja eļļas upes. *7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku tirgus laukumā! *8 Tad jaunekļi, mani redzot, stājās pie malas un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot. *9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti, *10 lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda. *11 Jo, kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un, kura acs mani redzēja, tā deva man liecību. 12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga. *13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju. 14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani ietērpa, mana krietnība* man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure. *15 Es biju acis aklajam un biju kājas tizlajam. *16 Es biju tēvs nabagiem, un nezināma sūdzību es izvaicāju. *17 Es salauzu netaisnā dzerokļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem. 18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā, un manu dienu būs daudz kā smilšu. 19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām. *20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. - *21 Uz mani klausījās un gaidīja, un klusu saņēma manu padomu. 22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja. *23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vakara* lietu. *24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaismu tie neskumdināja. 25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā, un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.