Ījabs apraud savu stāvokli

1 Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā. *2 Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies. 3 Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savu roku darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu? 4 Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz? *5 Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā vīra dienas, *6 ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem, 7 lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj. *8 Tavas* rokas mani veidojušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij. *9 Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem? *10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu un man licis sarikt kā sieram? 11 Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis! *12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli. 13 Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja. 14 Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani negribēji atbrīvot no maniem noziegumiem. 15 Ja es bezdievīgs biju, bēdas man! Bet, ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas. *16 Un, ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt un arvien atkal brīnišķīgi pret mani rādīties, *17 tad ved Savus lieciniekus citus par citiem pret mani un vairot Savu dusmību pret mani, cel pret mani vienu karaspēku pēc otra*. *18 Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi, *19 tad es būtu kā tāds, kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts. 20 Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es mazliet atspirgstos, 21 pirms es noeju un vairs neatgriežos, uz tumsas un nāves ēnas zemi, *22 uz zemi, kur bieza tumsa kā pusnakts, kur nāves ēna un nav kārtības, un kur gaisma ir kā tumsa." *