Jēkabs redz Dieva eņģeļus, 1; bīstas no sava brāļa, 7; pielūdz Dievu, 9; cīnās ar Dievu, 24; un top nosaukts: Israēls, 28

1 Un Jēkabs gāja savu ceļu, un Dieva eņģeļi to sastapa. 2 Un, tos redzēdams, Jēkabs sacīja: "Tas ir Dieva karaspēks," - un nosauca tās vietas vārdu: Mahanaima. *3 Un Jēkabs sūtīja vēstnešus savā priekšā pie Ēsava, sava brāļa, uz Seīra zemi, uz Edoma tiesu, 4 un tiem pavēlēja un sacīja: "Tā jums būs sacīt manam kungam Ēsavam: tā saka tavs kalps Jēkabs: es esmu svešumā mitis pie Lābana un līdz šim tur palicis. 5 Un man ir vērši un ēzeļi, avis un kalpi, un kalpones, un es esmu sūtījis savam kungam vēstīt, ka es žēlastību tavās acīs atrastu." 6 Un vēstneši atgriezās atpakaļ pie Jēkaba un sacīja: "Mēs nācām pie tava brāļa Ēsava, un viņš tev arīdzan iet pretī, un četri simti vīru līdz ar viņu." 7 Tad Jēkabs ļoti izbijās un viņam bija bail, un viņš šķīra divos pulkos ļaudis, kas tam bija, un avis, un vēršus, un kamieļus 8 un sacīja: "Ja Ēsavs uzbruks vienam pulkam un to apkaus, tad otrs pulks izmuks." 9 Un Jēkabs sacīja: "Tu, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzaka Dievs, ak Kungs! Tu, kas uz mani sacījis: griezies atpakaļ uz savu zemi un pie saviem radiem, un Es tev gribu labu darīt, *10 Es esmu mazs pret visām apžēlošanām un pret visu uzticību, ko Tu Savam kalpam esi darījis. Jo ar savu spieķi es pār šo Jardānu esmu pārgājis un nu es esmu palicis par diviem pulkiem. 11 Izpestī mani, lūdzams, no mana brāļa rokas, no Ēsava rokas, jo es bīstos, ka tas nenāk un mani neapkauj, (un) mātes ar bērniem. 12 Tu esi sacījis: Es nemitēšos tev labu darīt un vairošu tavu dzimumu kā jūras smiltis, ko nevar izskaitīt aiz liela pulka." *13 Un viņš palika tur to nakti un ņēma no tā, kas tam pie rokas bija, dāvanu savam brālim Ēsavam: 14 divi simti kazas un divdesmit āžus, divi simti avis un divdesmit aunus, 15 trīsdesmit zīdītājas kamieļu mātes ar viņu kumeļiem, četrdesmit govis un desmit vēršus, divdesmit ēzeļu mātes un desmit kumeļus, 16 un deva tos savu kalpu rokā, ikkatru pulku atsevišķi, un sacīja uz saviem kalpiem: "Ejiet man priekšā un dariet atstarpi starp pulku un pulku." 17 Un viņš pavēlēja pirmajam, sacīdams: "Kad Ēsavs, mans brālis, tevi sastaps un tev vaicās un sacīs: kam tu piederi un uz kurieni tu ej, un kam pieder šie, kas tavā priekšā? - 18 tad tev būs sacīt: tie pieder tavam kalpam Jēkabam; tas sūta savam kungam Ēsavam dāvanu, un, redzi, viņš pats ir arīdzan aiz mums." 19 Un viņš pavēlēja arī otrajam un trešajam, un visiem, kas lopus dzina, sacīdams: "Pēc šiem vārdiem jums būs sacīt uz Ēsavu, kad to sastapsiet. 20 Un jums būs arī sacīt: redzi, tavs kalps Jēkabs aiz mums nāk!" Jo viņš domāja: es apmierināšu viņa vaigu ar šo dāvanu, kas man iet pa priekšu, un pēc es redzēšu viņa vaigu, varbūt viņš mani pieņems. 21 Tad nu dāvana aizgāja viņam pa priekšu, bet viņš pats palika to nakti pie sava pulka. 22 Un viņš cēlās tanī naktī un ņēma savas divas sievas un savas divas kalpones, un savus vienpadsmit bērnus, un gāja pie Jabokas brasla. 23 Un viņš tos ņēma un pārveda pār upi, un pārveda, kas tam bija. 24 Bet Jēkabs palika viens pats. Tad kāds Vīrs ar to cīnījās, līdz kamēr diena ausa. 25 Un, kad Tas redzēja, ka viņu nepārspēja, tad Tas aizskāra viņa ciskas locekli*, tā ka Jēkaba ciskas loceklis cīkstoties izgriezās. 26 Un Tas sacīja: "Palaid Mani, jo gaisma jau aust." Bet viņš atbildēja: "Es Tevi nepalaidīšu, ja Tu mani nesvēti." 27 Un Tas uz viņu sacīja: "Kāds ir tavs vārds?" Un viņš sacīja: "Jēkabs." *28 Tad Tas sacīja: "Tavs vārds vairs nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu esi cīnījies ar Dievu un ar cilvēkiem un esi pārspējis." 29 Un Jēkabs vaicāja un sacīja: "Saki man jel Savu vārdu." Un Tas sacīja: "Kāpēc tu jautā pēc Mana vārda?" Un Tas viņu turpat svētīja. 30 Un Jēkabs nosauca to vietu vārdā Pniēla: jo es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un mana dvēsele ir izglābta. 31 Un saule tam uzlēca, gar Pniēlu aizejot. Un viņš bija klibs savas ciskas dēļ. 32 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd no dzīslas pie ciskas locekļa, tāpēc ka Jēkabam dzīsla pie ciskas locekļa tapa maitāta.