Dīna top apsmieta, tādēļ ceļas karš

1 Un Dīna, Leas meita, ko šī Jēkabam bija dzemdējusi, izgāja apraudzīt tās zemes meitas. 2 Un Šehems, hīvieša Hamora, tā zemes valdnieka, dēls to ieraudzīja un to ņēma, un pie tās gulēja, un to piegulēja.*3 Un viņa sirds pieķērās Dīnai, Jēkaba meitai, un viņš mīlēja jauno meiteni un runāja mīlīgi ar viņu. 4 Un Šehems runāja ar Hamoru, savu tēvu, un sacīja: "Ņem man šo meiteni par sievu." 5 Un Jēkabs dzirdēja, ka tas Dīnu, viņa meitu, bija apsmējis; un viņa dēli bija ar ganāmo pulku laukā, un Jēkabs cieta klusu, tiekāms tie pārnāca. 6 Tad Hamors, Šehema tēvs, izgāja pie Jēkaba ar to runāt. 7 Un Jēkaba dēli nāca no lauka, un, kad tie to dzirdēja, tad tas vīriem sāpēja un tie ļoti apskaitās, tāpēc ka tas ģeķību bija darījis Israēlam, gulēdams pie Jēkaba meitas, ko nedrīkstēja darīt. 8 Un Hamors ar tiem runāja, sacīdams: "Šehema, mana dēla, sirds pieķērusies jūsu meitai; dodiet to, lūdzami, viņam par sievu. 9 Un slēdziet laulības* ar mums - dodiet mums savas meitas un ņemiet mūsu meitas, 10 un dzīvojiet pie mums, un visa zeme būs atvērta jūsu priekšā: dzīvojiet, pelnieties un palieciet uz dzīvi tajā." 11 Un Šehems sacīja uz viņas tēvu un uz viņas brāļiem: "Lai žēlastību atrodu jūsu acīs, un ko jūs man sacīsiet, to es došu. 12 Prasiet papilnam kroņa maksu un dāvanu, es došu, kā jūs man sacīsiet, dodiet man tikai jaunavu par sievu." 13 Tad Jēkaba dēli atbildēja Šehemam un Hamoram, viņa tēvam, ar viltu un runāja aplinkus, tāpēc ka tas Dīnu, viņu māsu, bija apsmējis, un sacīja tiem: 14 "Mēs to nevaram darīt, ka savu māsu dodam vīram, kam priekšāda, jo tā mums būtu negantība. 15 Tomēr ar šo nosacījumu mēs jums piekritīsim*, ja jūs topat tā kā mēs, apgraizīdami savā starpā visus vīrus. 16 Tad mēs jums dosim savas meitas un sev ņemsim jūsu meitas, un dzīvosim ar jums kopā, un būsim viena tauta. 17 Bet, ja jūs mums neklausīsiet un neapgraizīsities, tad mēs ņemsim savu meitu un aiziesim." 18 Un viņu vārdi patika Hamoram un Šehemam, Hamora dēlam. 19 Un jauneklis nekavējās to darīt, jo viņš mīlēja Jēkaba meitu, un tas bija godāts pār visu sava tēva namu. 20 Tad Hamors un Šehems, viņa dēls, nāca pilsētas vārtos un runāja ar savas pilsētas vīriem, un sacīja: 21 "Šie vīri ir saticīgi ar mums, lai tie mīt šinī zemē un pelnās, jo, redzi, zeme ir diezgan plaša viņu priekšā; mēs ņemsim viņu meitas sev par sievām un dosim viņiem savas meitas. 22 Tomēr vīri tikai tad grib dzīvot ar mums kopā un būt viena tauta*, ja visi vīri, kas mūsu starpā, top apgraizīti, kā viņi ir apgraizīti. 23 Viņu ganāmpulki un viņu sagāds, un visi viņu lopi, vai tie mums nepiederēs? Lai tikai tiem esam pa prātam, tad tie pie mums dzīvos." 24 Un Hamoram un Šehemam, viņa dēlam, visi klausīja, kas staigāja pa viņu pilsētas vārtiem, un visi vīri tapa apgraizīti, kas staigāja pa viņu pilsētas vārtiem. 25 Un trešajā dienā, kad tiem bija sāpes, tad divi Jēkaba dēli, Simeons un Levī, Dīnas brāļi, ņēma ikkatrs savu zobenu un nāca droši pilsētā un nokāva visus vīrus. 26 Un nokāva arī Hamoru un Šehemu, viņa dēlu, ar zobena asmeni, un ņēma Dīnu no Šehema nama un aizgāja. 27 Tad Jēkaba dēli uzbruka nokautajiem un aplaupīja pilsētu, tāpēc ka tie viņu māsu bija apsmējuši. 28 Viņu avis un viņu vēršus, un viņu ēzeļus, un to, kas bija pilsētā un kas laukā, tie paņēma. 29 Un visu viņu padomu un visus viņu bērniņus, un visas viņu sievas tie gūstīja, un tos aizveda, un visu, kas bija viņu mājās. 30 Un Jēkabs sacīja uz Simeonu un Levī: "Jūs mani esat apbēdinājuši, mani darīdami smirdošu starp šīs zemes iedzīvotājiem, starp kanaāniešiem un periziešiem, un es esmu mazā skaitā; ja tie pret mani sapulcināsies, tad tie mani apkaus un es tapšu izdeldēts, es un mans nams." 31 Un tie sacīja: "Vai tad viņam bija mūsu māsai darīt tā kā maukai?"